Rīgas muižiņas un pilis

ENGLISH

Neparasti, Rīgai raksturīgi kultūras pieminekļi ir aizgājušo gadsimtu turīgo un ietekmīgo pilsētnieku piepilsētas rezidences - vasarnīcas un muižiņas. Mājaslapa piedāvā unikālu iespēju iepazīties ar lielu skaitu šo interesanto pieminekļu.

Lai aina būtu pilnīga, apskatīti visi kultūras pieminekļi, kas dažādos avotos ieguvuši lepno "pils" vai "muižas" nosaukumu - tai skaitā viduslaiku pilis, klosteri un citi nocietinājumi, mācītājmājas un lepnas bagātnieku savrupmājas.

 

Saturs

• Pārskata karte
• Vēsture
• Raksturojums
• Izmantotie informācijas avoti

 

Pārskata karte

 

Mājaslapā pieejama arī interaktīva Rīgas muižiņu karte.

 

Vēsture

Viduslaiki

Vienas no pirmajām mūra celtnēm tagadējās Latvijas teritorijā bija viduslaiku pilis. Savukārt vienas no pirmajām viduslaiku pilīm tika celtas Vecrīgā. Viduslaikos kopš 13.gadsimta sākuma nelielajā Vecrīgā tika būvētas 4 - 5 viduslaiku pilis, no kurām mūsdienās saglabājusies tikai jaunākā, 1515.gadā celtā Rīgas III ordeņpils. Ārpus Vecrīgas tagadējā Rīgas teritorijā atradās vēl vairākas viduslaiku pilis un citi pilīm pielīdzināti nocietinājumi - piemēram, Daugavgrīvas ordeņpils, Rīgas Sarkanais tornis un citi.

Jau viduslaikos Rīgas priekšpilsētās tika būvētas arī muižiņas. Diemžēl tās līdz mūsdienām nav saglabājušās kaut gan līdz 21.gadsimtam Rumbulā vēl bija saglabājusies Mazā Jumpravmuiža, kuras vēsture ietiecas viduslaikos.

16. gadsimts - 18.gadsimta pirmā puse

Rīgā ir saglabājušās nedaudzas liecības par renesanes un agrīnā baroka laikmeta - 16.gadsimta - 18.gadsimta pirmās puses - muižiņām. Smilšainās un purvainās teritorijas ap Vecrīgu bija salīdzinoši reti apdzīvotas, tajās veidojās nelielas, zemnieku saimniecībām līdzīgas turīgo rīdzinieku ārpilsētas saimniecības. Vērtīgs šādas vienkāršas 17.gadsimta muižiņas piemērs - vecā Baložu muižiņa - atrodas Latvijas Etnogrāfiskajā brīvdabas muzejā, kur tā pārvietota no līdzās esošās Bonaventūras muižiņas ēku kompleksa. Savukārt Vecrīgā atrodas vēlāk pārbūvētā 17.gadsimta pirmās puses Sv.Jēkaba baznīcas mācītājmāja Vecrīgā, Mazajā Pils ielā 6. 16.gadsimtā Rīgas apkaimē bja 43 šādas muižiņas, 17.gadsimta beigās - 93 muižiņas (2). Pastāv iespēja, ka Rīgas priekšpilsētās kā necila izskata, pārbūvēta koka ēciņa no šiem laikiem ir saglabājusies vēl kāda muižiņa.

18.gadsimta beigas - 20.gadsimta sākums

Baroka laikmeta izskaņā - 18.gadsimta otrajā pusē - Rīga strauji atkopās pēc ilgstošajiem kariem un epidēmijām, rīdzinieki kļuva aizvien turīgāki. Pārapdzīvotā, piesārņotā vecpilsēta vairs nebija tīkama dzīves vide un turīgākie rīdzinieki tiecās uz skaistāku dzīvi tuvāk dabai. Sākās Rīgas muižiņu "zelta laikmets" - piepilsētā tapa desmitiem jaunu vasarnīcu un gaumīgu izpriecu namiņu, ap kuriem rūpīgi tika iekopti skaisti ainavu parki. Daļa muižiņu tika uzceltas arī līdzās priekšpilsētās uzceltajām manufaktūrām - to īpašniekiem bija ērti dzīvot līdzās saviem rūpaliem. Muižiņām var pielīdzināt arī vairākas savrupas priekšpilsētu rūpnīcu īpašnieku villas, kas tika celtas vēl 19.gadsimta otrajā pusē - piemēram Kimmela alus darītavas īpašnieka savrupmāja. Bieži vien priekšpilsētās turpinājās arī agrāko renesanses laikmeta saimniecības muižiņu dzīve, tās pielāgojot jaunajiem laikiem. 18.gadsimta beigās - 19.gadsimtā muižiņas tika celtas klasicisma stila formās ap tām veidojot ainavu parkus. Rīga pamazām kļuva aizvien lielāka un nereti muižiņu īpašnieki dalīja muižiņu zemi, iznomājot to citu ēku būvniecībai. 1812.gadā, tuvojoties Napoleona karaspēkam, Rīgas priekšpilsētas tika nodedzinātas un, nav šaubu, gāja bojā arī ne mazums apbūves ielenkto muižiņu, piemēram, Vidzemes priekšpilsētā.

19.gadsimta otrajā pusē līdz ar dzelzceļu izbūvi daudz vieglāk pieejamas kļuva ārpilsētas dzīvei vēl patīkamākas vietas, jo īpaši tagadējās Jūrmalas teritorija. Arī Rīgas priekšpilsētās dzīve mainījās - šeit aizvien straujāk sāka būvēt jaunas rūpnīcas, dzīvojamo namu kvartālus un agrākās muižiņas pamazām nokļuva jaunāku koka un mūra namu ielenkumā. Diezgan bieži muižiņu īpašnieki savā īpašumā saglabāja ap muižiņām iekoptos, nu jau krāšņi sazaļojušos parkus un tie netika apbūvēti, taču kopumā piepilsētas zemju vērtība bija krasi izaugusi un vairs nebija iespējas un ekonomiskā pamata veidot jaunas, plašas muižas pilsētas tuvumā. Rīgas muižiņu laikmets tuvojās beigām. Iespējams, jaunākā būve Rīgas priekšpilsētās, ko dēvē par muižiņu, ir 1906.gadā celtā Šenberģu muižiņa Bieriņos, kas ir līdzīga jūgendstila koka namiņiem vasarnīcu rajonos - taču tai līdzās atrodas zirgu stallis, un, jādomā, būvniecības laikā tās apkaime atgādināja lauku apvidu.

20. un 21.gadsimts

Laika gaitā aizvien lielāks skaits agrāko muižiņu ēku vairs neiederējās augošās pilsētas struktūrā. Lai saskatītu lietu patieso vērtību nereti nepieciešama laika distance. Daudzām Rīgas muižiņām šāda iespēja dota netika un bieži vien Rīgas muižiņas tika nojauktas, lai to vietā uzceltu jaunas būves, daudzas vienkārši tika pamestas un pamazām aizgāja bojā. Tikai 20.gadsimta sākumā - vidū atsevišķu muižiņu vērtība tika saskatīta un novērtēta. Agrākās Baložu muižiņas (Bonaventūras) ansamblis tika izjaukts, pārvietojot vecāko muižas ēku uz netālo Brīvdabas muzeja ekspozīciju, savukārt atlikušās muižiņas ēkas tika izmantotas muzeja administrācijas vajadzībām. Pretējā pilsētas malā arhitektūras mantojuma profesionāļi - restauratori atjaunoja unikālo Blokmuižu. Diemžēl pagāja ilgi gadu desmiti līdz sākās arī mērķtiecīga dažu citu muižiņu atjaunošana.

Vairums Rīgas muižiņu tā arī nav atradušas labus saimniekus un ir vai nu pamestas vai arī tiek izmantotas neatbilstoši, tās degradējot. Tomēr iespēja atgūt muižiņas vēl nav zudusi - Rīgā joprojām saglabājušies vairāki desmiti šo unikālo celtņu. Grūti iedomāties izcilāku savu statusa un izsmalcinātības apliecinājumu mūsdienu Rīgas turīgākajiem cilvēkiem. Grūti arī iedomāties citu tik ērtu iespēju veidot ļoti pieprasītu viesnīcu un sarīkojumu vietu tik tuvu lielpilsētas centram.

Mums vēl ir šāda iespēja.

 

Raksturojums

Rīgas muižiņas ar parkiem un pārējo apbūvi ir īpaša, specifiska lielpilsētas kultūras izpausme, kas pievieno jau tā daudzveidīgajam Rīgas arhitektūras mantojumam vēl vienu dimensiju.

Lielākā daļa muižiņu ir celtas no koka un lielākā daļa no vēl saglabātajām ir veidotas baroka un klasicisma formās. Rīgas muižiņas parasti ir nelielas celtnes, pārsvarā ar vienu stāvu. Divi stāvi biežāk ir praktiskākām mītnēm, kas tika apdzīvotas visa gada garumā, piemēram 18.gadsimta beigu koka namam Daugavgrīvas ielā 67.

Ap baroka laikmeta izskaņas un klasicisma laikmeta izpriecu muižiņām ar plašu vērienu tika veidota ainava. Vēl līdz mūsdienām muižiņu parki saglabājuši bijušā skaistuma atblāzmu - īpaši iespaidīgs šajā ziņā ir plašais Bišumuižas parks. Ne mazumu vērtību saglabājuši arī ēku interjeri - vietām saglabājušies polihromie krāsojumi un seni tapešu audumi, vērtīga sava laika amatniecības liecība ir krāšņu, durvju, logu un citu elementu apdare. Detālāk pētīti ir izcilo Borherta, Nordeķu, Kleistu, Zēlustes muižiņu interjeri, taču, ieguldot pūles, ne mazumu interesantu atklājumu sola vēl citu muižiņu izpēte.

Īpaša vērtība ir arī vairākas 19.gadsimta otrajā pusē neorenesanses stilā veidotās piepilsētas mūra pilis, piemēram, Sužu pils, Anniņmuiža, Krēgermuiža. Paradoksālā kārtā šīs mūsdienu vajadzībām daudz piemērotākās greznās celtnes ir pamestas un degradētas.

 

Izmantotie informācijas avoti

1. Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga, 2004.
2. Kaupuža D. Rīgas muižiņas. Latvijas architektūra (61), 2005/5, 94-98.lpp.
3. Rīgas ekotūrisma atlants - http://www.ekoatlants.lv (pamatā - A.Jakoviča sagatavota informācija)
4. Zilgalvis J. Mācītājmuižas Latvijā, Rīga, 2002.