Šlokenbekas viduslaiku pils

ENGLISH

Nr:	7        (visu pieminekļu saraksts)
Kategorija:	Viduslaiku pilis, Pilis un muižu kungu mājas
Adrese:	(Tukuma rajons), Engures novads, Smārdes pagasts, Šlokenbekā, Slocenes labajā krastā, vecā Tukuma - Rīgas lielceļa malā
Kad celta:	15.gadsimta beigas vai 16.gadsimta sākums
Arhitektūras stils:	Vārtu torņi - vēlais baroks - agrīnais klasicisms (1752. gada pārbūve)
Kondīcija:	Laba
Vērtība:	Arhitektūra, arheoloģija
Aizsardzības statuss:	Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis Nr.2324, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Nr.6838.

 

Īss apraksts

Latvijā ir saglabājies tikai viens 16.-17.gadsimta nocietinātais muižas centrs - Livonijas ordeņa Šlokenbekas pils, kas dokumentos pirmo reizi minēta 1544.gadā.

Mūsdienās restaurētajā muižas kompleksā ir saglabājies aizsargmūris, kas ietver plašu teritoriju, kurā gar aizsargmūra iekšējām sienām izvietotas lielākoties 19.gadsimtā celtas ēkas. Interesanti Šlokenbekas pils elementi ir arī abi 1688.gadā celtie vārti ar vēlākos laikos celtiem mansarda jumtiem kā arī 31 šaujamlūka aizsargmūrī.

 

Citi nosaukumi, nosaukuma izcelsme

Biežāk minētais nosaukums vācu valodā - Schlockenbeck, pirmoreiz minēta 1544.gadā kā an der beke der hörten Schloke.

 

Vēsture

Viduslaiki

Nav tiešu ziņu par laiku, kad celti Šlokenbekas nocietinājumi. Dokumentos Šlokenbeka kā muiža pie strauta, ko sauc par Sloku, pirmoreiz minēta tikai 1544.gadā. Ir zināms, ka 15.gadsimtā zemes Tukuma novadā Livonijas ordenis bija izlēņojis Butlariem. Literatūrā, bez atsaucēm uz oriģinālavotu, ir ziņas par to, ka pirmos nocietinājumus Šlokenbekā ir cēlis Verners fon Butlars un uz šādu rīcību ierosinājis rīdzinieku uzbrukums Tukuma pilij 1484.gadā. Butlaru dzimtas rokās Tukuma apkaime un, domājams, arī Šlokenbekas muiža palika līdz 1537.gadam - šajā gadā ordeņa mestrs Dītriham Butlaram atņēma lēņa tiesības, apvainojot viņu par savu pienākumu nepildīšanu un kā vienu no tā sauktā Sāmsalas dumpja ierosinātājiem. 1544.gada 19.janvārī Livonijas ordeņa mestrs Hermanis Brigenejs izdeva lēņa grāmatu Dītriham Šenkingam, ar kuru nodeva viņa valdījumā visas muižas tajās Tukuma un Kandavas draudzēs, kuras agrāk bija izlēņotas Butlariem. Tieši šajā lēņa rakstā pirmo reizi ir minēta arī Šlokenbekas muiža.

17.-19.gadsimts

Kad izveidojās Kurzemes un Zemgales hercogiste, saskaņā ar tā saukto Gotharda privilēģiju 1610.gadā bijušais Livonijas ordeņa lēnis kļuva par Šenkingu dzimtas īpašumu. Pēc Dītriha Šenkinga nāves 1610.gadā Šlokenbeku mantoja dēls Tīss Šenkings, savukārt Tīsa brālis Oto Šenkings kļuva par Cēsu bīskapu poļu pārvaldītajā Vidzemē.

Zviedru-poļu karu laikā 1605. un 1622.gadā pa ceļam uz Tukumu zviedru karaspēks izlaupīja arī Šlokenbekas pili.

1678.gadā Šlokenbeka no Šenkingu rokām nonāca Kurzemes un Zemgales hercogistes kanclera Kristofa Putkammera īpašumā. Putkammeram Šlokenbeka piederēja līdz 1701.gadam un viņš veica lielākas pils kompleksa pārbūves. Muiža jau bija zaudējusi nocietinājuma nozīmi un tika piemērota saimnieciskām vajadzībām. Šajā laikā pie rietumu puses mūra tika uzcelta klēts, 1688.gadā ziemeļu un dienvidu sienās iebūvēja vārtu torņus. Ar mūri norobežotajā pagalmā Putkammera laikā visdrīzāk tika uzcelti arī spirta brūzis, vēršu kūts, šķūnis un citas saimniecības ēkas. Ziemeļu kara laikā pils īpaši necieta - tā atradās nomaļus no galvenās karadarbības zonas.

18.gadsimta un 19.gadsimta pirmās puses laikā Šlokenbekas pilij bija vairāki īpašnieki - Brigeni, Grothusi (gandrīz 100 gadus), Medemi (pils piederēja no 1818.g. līdz 1840.g.), Bulmeringi. 1752.gadā notika lielāka pārbūve, tās laikā vārtu torņiem tika uzbūvēti mansarda jumti un vārtu portāli ieguva klasicisma stila elementus. Šajā laikā, 18.gadsimta beigās pie ziemeļu sienas no laukakmeņiem tika uzcelta klēts. 1841.-1845.gadā dienvidu sienas vietā, kur senāk atradās muižas saimes ēka, tika uzcelta jauna dzīvojamā ēka. 1848.gadā Šlokenbeku nopirka Matiass fon der Reke, viņa dzimtas īpašumā Šlokenbeka palika līdz 1920.gadam. M. fon der Reke bija veiksmīgs spirta rūpnieks, ik gadus eksportēja 15 000 spaiņus spirta uz Vāciju un Angliju. 1863.gadā viņš uzcēla jaunu noliktavu, netālu no Šlokenbekas uzcēla arī skolu un pagasta valdes namu (1862), dzirnavas (1867).

1865.gadā kādu laiku Šlokenbekas muižā uzturējās gleznotājs J.Dērings, kas aprakstīja muižā redzēto. Pēc viņa rakstītā muižā no vecās dzīvojamās mājas pagalma vidū bija saglabājušies tikai pamati, vecās šaujamlūkas saglabājušās tikai rietumu sienā. Kādā telpā virs vārtiem atradusies arī veca dokumentu lāde.

20.-21. gadsimts

Pirmā pasaules kara laikā Šlokenbekā tika ierīkota vācu armijas piefrontes lazarete. Kādu laiku frontes līnija atradās arī pavisam tuvu Šlokenbekai, taču, par laimi, muižas centrs karā necieta. Pēc kara 1920.gadā muiža tika piešķirta Tukuma virsmežniecībai, būves tika slikti apsaimniekotas.

1949.gadā Šlokenbekas muižā tika izvietota ceļa mašīnu stacija. Muižas komplekss tika slikti uzturēts, vairākām ēkām iebruka jumts un tās pārvērtās drupās. 1977.gadā pēc arhitekta E.Kalniņa projekta tika uzsākta muižas atjaunošana.

Pašlaik Šlokenbekas pils ēkās atrodas ceļu būves firmas "Šlokenbeka" kantoris (bijušais spirta brūzis), viesu nams, medpunkts (ziemeļu tornis), Latvijas ceļu muzejs (Kalna ratnīca un Lejas ratnīca), restorāns (bijusī klēts). Muižas arhīvs glabājas Latvijas Valsts vēstures arhīva 6999.fondā.

 

Būves apraksts

Ārējie nocietinājumi

Šlokenbekas nocietinātais muižas centrs celts Slocenes labajā krastā, izstiepta upes līkuma iekšpusē. Būves celtas līganā upes ielejas nogāzē - ziemeļrietumu stūris nogāzes augšdaļā atrodas 5 metrus augstāk nekā dienvidaustrumu stūris upes krastā. Visneaizsargātākā bija muižas rietumu mala - iespējams, ka šeit bija rakts aizsarggrāvis.

Pils uzbūve

Pili veido ar aizsargmūri no visām pusēm iekļauta teritorija, kas plānā veido kvadrātam tuvu četrstūri, kura malu garums ir 128; 111,5; 123 un 84 metri. Aizsargmūris ir aptuveni 1 metru biezs, celts no laukakmeņiem. Ķieģeļi izmantoti tikai šaujamlūku apmalēs un pārsedzēs. Ķieģeļu izmēri - 24-25 x 13-14 x 7-7,5 centimetri.

Pirms 1970to gadu restaurācijas tikai gar rietumu aizsargmūra sienu bija maz piebūvju un tikai šajā sienā vēl bija saglabājušās šaujamlūkas. Restaurācijas laikā tika atklātas aizmūrētas šaujamlūkas arī pārējās pils sienās. Kopējais šaujamlūku skaits vairs nav nosakāms, jo aizsargmūris ceļot jauno dzīvojamo ēku un restaurācijas darbos vietām ir iznīcināts. Rietumu sienā šaujamlūkas izvietotas ik pa 5 metriem. Iekšpusē to augstums ir 175 cm, platums 80 cm. Ārpusē augstums 142 cm, platums - tikai 15 centimetri. Tagad rietumu sienā redzamas 11 šaujamlūkas, ziemeļu sienā - 5, austrumu sienā - 7 un dienvidu sienā 8.

Šlokenbekas pili neparastu dara arī tas, ka nav saglabājušās senākas kungu mājas, toties tagad redzama virkne ar būvēm, kas gar trim aizsargmūra malām celtas no 19.gadsimta līdz mūsdienām. 1841.-1845.gadā no koka celta dzīvojamā ēka - tā atrodas pagalma dienvidrietumu stūrī, ēkai ir veranda, plaši pagrabi ar mucas velvi, spirta pagrabs. 1688.gadā celti divi vārti torņi - arī mūsdienās tās ir vienīgās ieejas pilī, pie kam atvērti parasti ir tikai ziemeļu vārti. Ir zināms, ka vecais kungu nams atradies pagalma vidū. Pirmajā būvperiodā pilij visdrīzāk bijuši tikai vieni vārti ar paceļamu konstrukciju.

Kopumā pils aizsargmūrī mūsdienās ietvertas divas klētis, mazā un lielā ratnīca, 2 vārtu torņi, muižas dzīvojamā ēka.

Agrāk Latvijas teritorijā līdzīgi celtņu kompleksi bijuši Bikstos, Vārvē, Zlēkās, Stukmaņos.

Mākslas pieminekļi un interesantas detaļas

Vējrādītāji virs pils vārtiem (1688).

 

Nostāsti

Jaunā Šlokenbekas un Durbes barona fon der Rekes dēls Matiass iemīlējis Šlokenbekas dzirnavnieka meitu. Abi slepus tikušies uz Šlokenbekas dzirnavu dambja. Barons tomēr to uzzinājis un bijis ļoti nikns. Tik nikns, ka paķēris bisi un auļojis uz ezermalu. Bijusi skaista mēness nakts. Abi jaunieši sēdējuši uz dambja malas, kad ezera otrā krastā parādījies vecais barons un gribējis meiteni nošaut. Lai nāve viņus neizšķirtu, abi saķērušies rokās un ielēkuši ezerā.

Barons ļoti pārdzīvojis dēla bojāeju un licis uzcelt mazu piemiņas obelisku ar uzrakstu Matiass 1867. Šis piemineklis joprojām stāv iepretī dzirnavām, pašā ezera krastā. Jaunlaulātie bieži atrod uz to ceļu un nelaimīgo mīlētāju piemiņai noliek ziedu pušķīti.

Noslīkusī jaunava Šlokenbekas muižā spokojoties. Viņu dēvē par Balto dāmu. (2)

...

Matiass Dītrihs Reinholds fon der Reke (1791.gada 28.maijs - 1869.gada 29.augusts) bija pirmais pilskungs, kam piederēja gan Šlokenbeka, gan Durbe. 1867.gadā viņš cēlis dzirnavas, par kurām stāsta teiksma. Matiass fon der Reke un viņa sieva apbedīti Tukuma Kalna kapos. Visiem viņa pēcnācējiem arī bijis dots vārds Matiass. (2)

...

Dzirnavu tuvumā rakta tranšeja un uzrakta tāda kā eja. Acīmredzot ir taisnība nostāstiem par to, ka no Šlokenbekas muižas kapsētas virzienā vedusi pazemes eja. Nav zināms, kur šī eja sākas un kur beidzas. (2)

...

Aiz dzirnavezera pie dzirnavām atrodas Reķu kapi. Te ir kapliča, kur naktī rādoties kāda sieviete, ejot un raudot. Tā esot redzēta vairākas reizes. (teicējs Sīpols, 1931.g., K.Strauberga vākums (2))

 

Pārējie attēli

---

 

Pētījumi

• 1865. - J.Dērings, apraksts;
• pirms 1926. - H.Pirangs, uzmērojums;
• 1976.-1980. - Z.Bēts, vēstures apcerējums, E.Kalniņš, restaurācijas projekts (materiāli glabājas VKPAI);

 

Saistītie pieminekļi

1. Ceļu muzejs Šlokenbekas pilī
2. Šlokenbekas ūdensdzirnavas
3. Šlokenbekas dzirnavu klēts
4. Obelisks pie Šlokenbekas dzirnavām
5. Barona Rekes dzimtas kapliča

 

Izmantotie informācijas avoti

1. Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga, 2004.
2. Plaudis A. Ceļvedis pa teiksmu pilīm. Rīga, 2004.
3. Zilgalvis J. Pearls of Latvia. Full color guide to 40 of the most beautiful castles, palaces and manors in Latvia. Rīga, 2000-2001.
4. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas mājas lapa http://www.mantojums.lv, apmeklēta 2008. gada 21. decembrī