Viduslaiku piļu vēsture

ENGLISH

Vēsture

Viens no izteiksmīgākajiem viduslaiku kultūras pieminekļiem ir teritorijas pārvaldnieku - karaļu, viņu vasaļu, bīskapu u.c. augstmaņu nocietinātās rezidences - pilis.

Eiropas viduslaiku pilis pirmo reizi tika būvētas Francijā 9.gadsimta vidū, kad Karolingu impērijas panīkuma laikā vājinājās karaļa vara un vietvalži uzsāka iekšējos karus. Gan iekšējie kari, gan arī vikingu, musulmaņu un citu ārējo ienaidnieku uzbrukumi nedeva vietvalžiem ne mazākās cerības saglabāt varu un pat dzīvību, ja vien viņi nenocietināja savas dzīves vietas - tā šajos nestabilajos laikos Eiropā strauji tapa daudzi tūkstoši nocietinātu piļu. Ietekmīgāki vietvalži izplānoja un īstenoja piļu būvniecības programmas, izbūvējot virkni piļu stratēģiski svarīgās vietās.

Viduslaiku piļu ideja un konstrukcija neradās tukšā vietā - Eiropā nocietinājumi tika celti vismaz kopš neolīta (Rietumeiropā - 8500 - 2500.g. pmē.). Attīstītas nocietinājumu tehnoloģijas Eiropā ienāca senajos laikos - senie grieķi un romieši pilnveidoja nocietinājumu plānojumu un būvniecību. Daudzviet viduslaiku Eiropā pilis tika izveidotas tieši pārbūvētos seno romiešu nocietinājumos.

Mauru pils Sintrā (Portugāle) celta 9-10.gadsimtā, pārbūvēta 1830.gadā

Laika gaitā piļu plānošana tika pilnveidota. 11. un 12.gadsimtā - krusta karu laikā - eiropieši iepazina Bizantijas un Tuvo Austrumu nocietinājumus - eiropieši šeit aizguva regulāri izvietotu torņu principu, rūpīga ģeometriska plānojuma nozīmi. Tika aizgūts vairāku nocietinājuma līniju princips. Pirms tam eiropiešu cietoksnis bieži sastāvēja no torņa - donžona ar vājāk nocietinātu sienu ap to. Cietokšņa aizstāvji mazāk koncentrējās uz ārējo sienu aizsardzību un aizstāvējās no donžona. Savukārt vairākas nocietinājumu līnijas it kā pārvērta pili par vairākiem cietokšņiem, kas ievietoti viens otrā. Ienaidniekam vienas šādas pils ieņemšana tehniski nozīmēja vairāku cietokšņu ieņemšanu. 12.gadsimta beigās - 13.gadsimtā piļu plānošanā pārgāja tikai uz apaļiem torņiem - jo torņi ar stūriem bija vieglāk sagraujami. Sākotnēji pilis centās novietot pēc iespējas grūtāk pieejamās vietās, piemēram, klinšainās kalnu virsotnēs. Taču 13.gadsimtā, attīstoties nocietinājumu plānošanai, kļuva iespējams vienlīdz labi aizsargāt arī līdzenumā esošu pili.

Ja 9.gadsimtā nocietināto piļu būve norādīja uz agrāko impēriju sadrumstalošanos, tad 13. gadsimtā piļu būves programmas kalpoja tieši centrālās varas nostiprināšanai. 13.gadsimtā intensīvas piļu būves programmas tika īstenotas arī jauniekarotu zemju pārvaldīšanai, piemēram, Polijā, Prūsijā, Somijā - un arī Baltijā, tai skaitā mūsdienu Latvijas teritorijā.

Ziemeļeiropā viduslaiku piļu būvniecība vēl norisinājās pilnā sparā, kad Dienvideiropā, jo sevišķi Itālijā jau sākās to noriets. Šaujamieroču izplatīšanās un attīstība pakāpeniski samazināja mūra nocietinājumu jēgu. Vairākkārt Eiropā lielgabali vienas dienas laikā sagrāva ilgus gadus celtus šķietami neieņemamus nocietinājumus. Pilis aizvien mazākā mērā kalpoja kā nocietinājumi un aizvien lielākā mērā - kā augstmaņu dzīves vieta. 14.gadsimta beigās tika celtas pirmās pilis (Ferrāras pils Castello Estense (Itālija) pārbūve pēc 1385.gada nemieriem), kuru plānošanā estētiski mērķi guva pārsvaru pār militārajiem mērķiem. 16.gadsimtā nocietinātas pilis jau bija kļuvušas par anahronismu un Eiropā nocietinātu piļu celtniecība tika pārtraukta. Līdz 17.gadsimta beigām viduslaiku piļu būvniecības tehnoloģija tika sekmīgi izmantota iekaroto Amerikas zemju pārvaldībai.

Londonas Taueru (1078-1285) sargā grāvis un divu nocietinājumu mūru sistēma

18.gadsimta beigās, līdz ar romantisma uzplaukumu, Eiropā atdzima interese par viduslaikiem un to estētiku, kas piļu arhitektūrā izpaudās galvenokārt neogotiskās (pseidogotiskās) formās. Šajā laikā pseidogotiskās formās nereti tika pārbūvētas un modernizētas viduslaiku pilis, tika būvētas arī jaunas celtnes, kas atgādināja viduslaiku pilis.

Pasaulē ir vairāk kā 10 000 viduslaiku piļu un to atlieku, taču precīzs skaits nav apzināts. Mūsdienās lielākā daļa viduslaiku piļu Eiropā un citur pasaulē tiek uzskatītas par vērtīgiem arhitektūras pieminekļiem, daudzviet tās kalpo par centrālo vēsturiskās pilsētvides elementu. To vērtība tiek vērtēta tik augstu, ka aizsargātas un konservētas tiek pat šādu piļu drupas, nereti agrāk nojauktas pilis tiek būvētas no jauna, pēc iespējas precīzi atdarinot agrākās pils arhitektūru un interjera elementus (Valdnieku pils Viļņā).

Viduslaiku pilis Latvijā

Nocietinātas vietvalžu rezidences un apmetnes Latvijas teritorijā tika veidotas arī pirms krustnešu atnākšanas, taču viduslaikiem raksturīgās mūra celtnes šeit sāka celt tieši krustneši. Latvijā kā kolonizētā zemē pamatiedzīvotāji tā arī neuzcēla nevienu viduslaiku pili (ja neskaita Ikšķiles un Vecsalaspils pilis, kuru līdzīpašnieki sākotnēji bija arī lībieši), tās visas tika celtas tieši iekarotās zemes kontrolēšanai.

Lielstraupes pils (13gs. beigas (?), 1743., 1909.) telpas tiek izmantotas līdz mūsdienām

Rezultātā par viduslaiku pilīm Latvijā tradicionāli tiek uzskatīti Rietumeiropas iekarotāju veidotas nocietinātas rezidences, kas veidotas kopš krusta karu sākuma 12.gadsimta beigās, tai skaitā nereti arī iekarotāju veidotās koka pilis un tādas būves, kā, piemēram, nocietinātas dzirnavas. Līdzīgi kā pārējā Eiropā, arī Latvijas teritorijā viduslaiku piļu noriets iestājās līdz ar šaujamieroču izplatīšanos.

Pēdējās spēcīgi nocietinātās jaunās viduslaiku pilis tika celtas 15.gadsimta beigās. 16.gadsimta otrajā pusē norisinājās Livonijas karš, kurā tika iznīcināts liels skaits mūra piļu, tā apliecinot, ka šādu būvju laiks ir pagājis. 17.gadsimtā daļa no vecajām pilīm ieguva jaunus grunts nocietinājumus, kas deva taktisku pārsvaru, jo sevišķi ja pils atradās augstākā punktā. 18.gadsimta sākumā Ziemeļu kara laikā gāja bojā lielākā daļa Latvijas viduslaiku piļu.

Mūsdienās Latvijas teritorijā salīdzinoši labā stāvoklī ir saglabājušās 19 viduslaiku pilis (t.i. būtiska šo piļu daļa vēl ir zem jumta un sienas nav sagruvušas), daļa no tām ir pilnībā pārbūvētas vai pat uzceltas no jauna. Joprojām izmantotas tiek vēsturiskās Alsungas, Dundagas, Ēdoles, Jaunpils, Krustpils, Lielstraupes, Mazstraupes, Nurmuižas, Rīgas II ordeņpils, Šlokenbekas un Ventspils piļu ēkas.

Bez šīm pilīm līdz mūsdienām ir saglabājušās arī ap 50 - 55 piļu drupas. Ap 60 - 68 viduslaiku piļu vietās redzamas būvju atliekas nav saglabājušās, par pilīm liecina tikai zemes vaļņi vai grāvji vai pat tikai rakstītas liecības, vairākas pilsdrupas nokļuva arī Daugavas hidroelektrostaciju ūdenskrātuvju dzīlēs. Vismaz 4 viduslaiku piļu atrašanās vieta nav zināma pat aptuveni - tās ir minētas rakstos, taču dabā nav atrastas.

Pilnīgi iespējams, ka viduslaiku piļu skaits ir lielāks, jo piļu būvniecība viduslaikos tika slikti dokumentēta jeb, drīzāk, dokumenti, kuros šādas būves un ar tām saistīti fakti ir uzskaitīti, ir zaudēti jeb vai tos vēl nav apzinājuši vēsturnieki. Daļa no iekarotāju celtajām koka pilīm pastāvēja īslaicīgi un tās nav atstājušas pēdas ne dabā ne dokumentos.