Ēdoles viduslaiku pils

ENGLISH

Nr:	5        (visu pieminekļu saraksts)
Kategorija:	Viduslaiku pilis, Pilis un muižu kungu mājas
Adrese:	(Kuldīgas rajons), Kuldīgas novads, Ēdoles pagasts, Ēdoles centrā, Vankas upītes kreisajā krastā
Kad celta:	14.gadsimta pirmā trešdaļa
Arhitektūras stils:	Fasāde neogotiskā stilā (1840.gada rekonstrukcija)
Kondīcija:	Laba
Vērtība:	Arhitektūra, arheoloģija
Aizsardzības statuss:	Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis Nr.1210, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Nr.6327 (kopā ar nocietinājumu grāvjiem un parku).

 

Īss apraksts

Ēdoles pils, visdrīzāk, celta 14.gadsimta pirmajā trešdaļā un laika gaitā daudzkārt pārbūvēta. Kurzemes bīskapijai pils piederēja no tās celtniecības brīža līdz 16.gadsimta vidum, kad tā nonāca Bēru dzimtas īpašumā. Savukārt Bēriem tā piederēja līdz 20.gadsimta sākumam. Par spīti daudzajām izmaiņām pils līdz mūsdienām saglabājusi senatnīgu, smagnēju auru, ko papildina daudzas leģendas, tā ir vienīgā vēl apdzīvotā Kurzemes bīskapijas pils.

 

Citi nosaukumi, nosaukuma izcelsme

Visbiežāk lietotais vācu valodas nosaukums - Edwahlen. Pirmoreiz teritorijas vietvārds minēts 1229.gadā ar nosaukumu kiligunda Edualia, cita nosaukuma versija - Edewalen.

 

Vēsture

Viduslaiki

1253.gadā, Livonijas ordenim un Kurzemes bīskapam dalot kuršu zemes, Ēdole tika piešķirta Kurzemes bīskapijai, kuras īpašumā tā palika līdz 16.gadsimta vidum.

Nav drošu ziņu par laiku, kad celta pils. Nav dokumentāra pierādījuma tam, ka pils būtu celta 1275.gadā kaut gan šāds gadaskaitlis bieži parādās tūristu ceļvežos. Visdrīzāk pils ir celta 14.gadsimta pirmajā trešdaļā.

Līdz 16.gadsimta vidum ir maz rakstītu ziņu par Ēdoles pili. Īsi pirms Livonijas ordeņa sabrukuma 1559.gadā Kurzemes bīskaps Johans fon Minhauzens pādeva savu bīskapiju Dānijas karalim, kas jauniegūto zemi uzdāvināja savam brālim Magnusam. Pret šo darījumu iebilda iepriekšējā Kurzemes bīskapa māsasdēls, Kurzemes bīskapijas doma prāvests un koadjutors Ulrihs Bērs - viņam būtu likumīgas tiesības pārņemt Kurzemes bīskapa amatu. Magnuss ar Bēru izlīga 1561.gadā, piešķirot viņam bīskapijā lielus zemes īpašumus - arī Ēdoli. 1562.gadā Ulrihs Bērs nodod Ēdoli un Zlēkas brālim Johanam Bēram, kas Ēdolē valdīja līdz savai nāvei 1613.gadā. Pils palika Bēru dzimtas īpašumā līdz 20.gadsimta agrārreformai - pēdējais Bēru dzimtas īpašnieks bija Aleksandrs fon Bērs.

Visdrīzāk, 16.gadsimta otrajā pusē pilij tika izveidoti papildus nocietinājumi, izbūvējot apaļo torni. Pils cieta ugunsgrēkā t.s. Piltenes mantojuma karā 1583.gadā.

17.-19.gadsimts

Pils cieta ugunsgrēkā zviedru-poļu karos 1617.gadā un 1622.gadā. Taču par spīti šiem notikumiem, pils aizvien tika atjaunota un atkal apdzīvota. 17.gadsimta otrajā pusē pils zaudēja savu militāro nozīmi un pakāpeniski pārtapa par reprezentatīvu kungu namu. No šī laika sāka būvēt jaunas piebūves pils viduslaiku mūru ārpusē, pie dienvidrietumu un ziemeļrietumu fasādēm.

Ēdoles pils krasi mainīja savu veidolu barona Ādolfa Vernera Bēra laikā, 1835.-1840.gada pārbūvē. 1834. gadā ap pili tika izveidots ainavu parks, kas vēl vairāk izcēla izmainīto pils veidolu. Tika nojauktas visas vecās piebūves, izņemot divas abās pusēs vecajam vārtu tornim - šīs piebūves jau bija saplūdušas ar pils pamatkodolu. Pils torņi tika paaugstināti un fasādes - pārveidotas. Šādi pils viena no pirmajām Latvijā ieguva izteiksmīgas Tjūdoru neogotiskās formas - šāda pils īpašnieka izvēle saistāma ar to, ka Ādolfs Verners Bērs bija britu kultūras entuziasts, kas bieži apmeklēja Londonu un Skotiju, bija lietas kursā par šejienes jaunākajām mākslas tendencēm. Būvniecības laikā tika nojauktas vēlāko laiku piebūves, atsedzot pils viduslaiku daļu un tad tām tika pievienotas neogotiska stila piebūves. Rietumu tornim klāt piebūvēja ziemas dārzu - oranžēriju. Pagalmā aiz ieejas torņa tika uzcelta ēdamzāle ar masīviem atbalsta pīlāriem. Tika pārveidoti arī pils iekštelpu interjeri. Kopumā pils kļuva diženāka un krāšņāka, tās tēls lieliski pildīja savu lomu - uzsvērt Bēru dzimtas aristokrātisko pagātni.

20.-21. gadsimts

1905.gada nemieru laikā pils tika nodedzināta. Atjaunošanas darbi sākās 1906.gadā, taču līdz Pirmajam pasaules karam 1914.gadā tā arī nebija pabeigti, kaut gan būvniecības laikā pils veidols atkal būtiski mainījās. Vienīgās viduslaiku daļas, kas saglabājās, bija - pirmais stāvs un torņa velves. Pārbūves laikā pilij zuda daudzas neogotiskas detaļas, tika izgatavotas jaunas durvis, logi, slēģi un citas koka detaļas. Tika izgatavotas augstas mākslinieciskās kvalitātes metāla būvdetaļas. Saimniecības iekšpagalmā uzcēla akmens sienu un nelielu torni, ko visdrīzāk nosauca cara Aleksandra III vārdā. Tika pārbūvēta vārtu torņa augšdaļa - tas ieguva astoņstūrainu torni un atklātu skatu galeriju. Pirmā pasaules kara laikā, vācu okupācijas laikā Ēdoles pilī uzturējās Vācijas ķeizara Vilhelma II dēls kroņprincis Joahims. Kara laikā pils torņiem uzlika dakstiņu pārsegumu, darbi pie pils fasādes turpinājās līdz 1916.gadam.

Pēc Otrās pasaules kara līdz 1980jiem gadiem pilī atradās Kuldīgas rajona invalīdu nams. 1960jos gados izdega astoņstūrainais tornis. 1985.gadā pili nodeva T.Zaļkalna Mākslas akadēmijai, lai tajā izveidotu studentu radošā darba nometni. Uz īsu laiku, 1989.gadā un dažus gadus pēc tam pilī darbojās Vides aizsardzības klubs. Kopš 1991.gada pils ir Ēdoles pagasta īpašums, 1993.gadā izveidots pašvaldības uzņēmums "Ēdoles pils". Pils un tās apkārtne pakāpeniski tiek savesta kārtībā. Formāli 1992.gadā uzsākta pils restaurācija, taču apjomīgi darbi tā arī nav uzsākti.

 

Būves apraksts

Ārējie nocietinājumi

Ēdoles pils no visām pusēm aizsargāta ar ūdens šķēršļiem. Pils celta lēzenajā Vankas upītes kreisajā krastā, nelielā uzkalnā. Upīte uzstādināta ar dambi, izveidojot dzirnavu ezeru, kas norobežo pili no ziemeļu puses. Pārējās trīs pusēs izrakti dziļi grāvji. Pa dienvidu grāvi tek Ēdoles strauts, kas ietek dzirnavu ezerā.

Četrstūrainā pakalna virsma, kur celta pils, ir 66 x 150 metrus liela. Šeit atradusies arī priekšpils - 1913.gadā, veicot pils apkārtnes labiekārtošanas darbus, pie nocietinājumu grāvja atsegti kādreizējās priekšpils apkārtmūru un triju apaļu torņu pamati. Diemžēl atraduma fiksācija nenotika. Mūsdienās šī būve vairs nav redzama un nav citu ziņu par to.

Pils uzbūve

Pils viduslaiku daļa plānā ir gandrīz kvadrātiska, tās izmēri 31,5 x 34,5 metri. Pieeja uz pili ved no austrumu puses.

Senākā pils daļa ir ziemeļu korpuss. Tikai zem ziemeļu korpusa atrodas pagrabi - tie sastāv no trim telpām ar mucas velves pārsegumiem. Šāds dalījums trīs telpās saglabājas arī ziemeļu korpusa augšējos stāvos. Rietumu un dienvidu korpusi celti vēlāk, lai arī uzskati par to celtniecības laiku atšķiras - vieni autori (G.Erdmanis) uzskata, ka tie celti 13.-14.gs., citi (B.Šmids) - ka 16.gs. otrajā pusē. Dzīvojamiem korpusiem bija divi virszemes stāvi un ieroču galerija bēniņos. Ārsienās logi bijuši tikai otrā stāva līmenī. Visi pārsegumi pils telpās veidoti horizontāli, ar koka sijām.

Senāk galvenā ieeja pilī veda caur austrumu sienu. Ieeja veda caur vārtu torni, tā izmēri plānā - 6,5 x 7 metri. Šo torni, saskaņā ar 19.gadsimta zīmējumu, sedza četrslīpju jumts. (Sk. augstāk otro attēlu).

16.gadsimtā pils dienvidrietumu stūrī uzcelts apaļš tornis kura diametrs - 8,25 metri. Pirmo stāvu pārsedz lēzena kupola velve, pirmajā stāvā ir trīs šaujamlūkas vaļņu bisēm vai falkonetiem. Otro stāvu pārsedz lēzena zvaigžņu velve, šis stāvs ir augstāks. Sākotnēji tam bija aizsardzības funkcija, vēlāk tas izmantots dzīvošanai. Augstāk atrodas vēl divi, zemāki stāvi, tiem horizontāli griesti. Vēlākās pārbūvēs augšējais stāvs pārveidots par ieroču stāvu.

Pils rietumu puses saimniecības pagalms ar mazo tornīti radies 18.-19.gadsimtu pārbūvju laikā.

No pils torņa paveras skaists skats uz Stumbrakalnu, dzirnavu dīķi un saliņu tajā, Vankas senleju un pils kompleksa ēkām.

Mākslas pieminekļi un interesantas detaļas

1835. - 1841.gada pārbūvē tika pārveidoti arī pils interjeri. Visiespaidīgākā bija galvenā ieejas halle, kas tika rotāta ar tumšām ozolkoka balustrādēm - tās saglabājušās vēl tagad. Ēdamzāles un Baltās zāles sienas klāja balti, klasicisma stilā veidoti paneļi. Ēdamzāles lielākais krāšņums bija kamīns un tumši ozolkoka paneļi. Arī Sarkanajā zālē tika uzbūvēts kamīns.

1913.gada inspekcijā tika atklāta pazemes eja. Esot atklāti arī pagrabi trīs stāvos - tas gan nav apstiprinājies.

Virs ieejas pilī novietots Bēru dzimtas ģerbonis (ap 1840.gadu).

Zem pagalma krusta ailas vietām vērojams interesants atbalss efekts un skanīgums. (2)

 

Nostāsti

Ēdoles pils ir īpaši bagāta ar nostāstiem un leģendām.

Abi Ēdoles pilskunga mazdēli - Johans un Frīdrihs - iemīlējās Dundagas pilskunga meitā Sibillā. Viņi pilī uzsāka divkauju, kurā Johans nodūra savu brāli un ar viņa asinīm nošļakstīja zāles sienu. Slepkava centās nomazgāt asinis un apgalvoja, ka brālis miris no triekas. Johans apprecēja Sibillu. Kad viņš savai jaunajai sievai izrādīja pili, uz zāles sienas atkal koši krāsojās asins pleķis. Izrādījās, ka to nav iespējams nomazgāt - tā nu traipam priekšā nolika masīvu skapi un vēlāk traipa vietā izsita sienu un uzcēla kamīnu.

Johanu mocīja sirdsapziņas pārmetumi - pēc vieda sapņa, kurā viņam parādījies sirms vecītis, viņš lika uzcelt baznīcu un vēlējās tikt apbedīts zem tās sliekšņa. Šī vēlēšanās tika izpildīta un visi dievlūdzēji tagad kāpj viņam pāri. (2),(3)

...

Kamēr baznīca tika celta, Johanam bija miers no sirdsapziņas pārmetumiem. Kādu rītu viņš aizjājis medībās un Sibilla palikusi viena pati pilī vērpjot. Pie viņas pienācis mazs rūķītis un lūdzis atļauju pils lielajā zālē noturēt rūķīšu dzīres. Sibilla tam piekritusi. Tad rūķītis vēl lūdza, lai neviens pils iemītnieks viņus netraucē. Kad visi jau sen bija dziļā miegā, pilī pārradās Johans. Viņš izdzirdēja klusas, vilinošas skaņas un, ziņkāres dzīts, apstājās pie zāles durvīm un pa atslēgas caurumu ieskatījās iekšā. Zāle bijusi pilna ar rūķīšiem, kas tērpti baltos, mirdzošos apģērbos. Pa vidu ar spožu vainagu galvā dejojis rūķīšu karalis. Karalis pēkšņi paskatījies uz durvīm, atskanējis savāds troksnis un zāle satumsusi. Johans tad uzmetis mēteli plecos, sēdies zirgā un jājis prom no pils. Ēdoles Rūķīšu ozola zaros sēdējis rūķītis, un, tiklīdz Johans jājis garām ozola, rūķītis lēcis zemē. Zirgs iztrūcies un ar strauju lēcienu brāzies lejā pa krauju, nolauzdams kaklu gan sev, gan Johanam.

Tajā pašā naktī rūķītis iegājis pie Sibillas un uzdāvinājis viņai zelta vārpstiņu - tā vērpusi smalkus jo smalkus zelta diegus. Rūķītis pieteica, ka tā esot pils laime - lai glabājot cieši. Sibilla likusi vārpstu iemūrēt pils lielistabas mūrī, lai tā nekad nepazustu. (2)

...

Kad daudz vēlāk pēc Johana nozieguma, 1835.-1841.gadā Ēdoles barons Ādolfs Bērs un viņa sieva Evelīne likuši pili viscaur pamatīgi izlabot, asins traipa vietā sienas mūris tika izlauzts. Šajā vietā uztaisīja krāsni, lai uguns liesmas šķīstītu noziegumu. Tad divi arhitekti, kas pili pārbūvējuši, pēkšņi viens pēc otra nomiruši. Ļaudis melsa, ka sen nomirusī Sibilla esot arhitektus mirdinājusi, baidīdamās, ka tie neaiztiek zelta vārpstu mūrī. Beidzot pats barons vadījis pils labošanas darbus, rūpīgi izvairīdamies no vietas, kur vārpsta paslēpta - tad nelaime vairs nav notikusi. (Edgara Dubiņa ievākta tautas teika, (2))

...

Patiesībā Verners un Johans - Ulriha fon Bēra dēli - dzīvoja pilī ap 1623.gadu. Verneru fon Bēru (1565 - 1623) nogalināja viņa dēls Filips. Piecus gadus pēc sava brāļa nāves Johans apprecēja Sibillu Maideli, Cīravas muižkunga meitu. Cits Johans, kas ir miris vēlāk, 1772.gadā, tiešām ir apbedīts zem baznīcas sliekšņa. Ir jāatceras arī, ka pils plānojums kopš 17. gadsimta vairākkārt mainījies - 17.gadsimtā Sarkanā zāle atradās citur. Kamīns tā sauktajā Sarkanajā istabā uzbūvēts ap 1841.gadu. Rezultātā stāsti nav gluži precīzi detaļās, taču sava patiesība tajos ir. (3)

...

Netālu no Ēdoles pils audzis Rūķīšu ozols. Reiz pilskungs jājis tam garām un redzējis pie tā rūķīšus. Tie viņam ieteica saudzēt un pieskatīt ozolu, pretējā gadījumā pils nogrimtu ezerā. (3)

 

Pārējie attēli

---

 

Pētījumi

• 1795. - J.K.Broce, apraksts un zīmējums;
• ap 1827. - K.Vilongs, pils un tās apkārtnes uzmērīšana Pauluči albumam;
• 1890. - K.Lēviss of Menārs, apsekošana;
• ap 1916.-1917.g. - B.Šmids, apsekošana un plāna zīmējums;
• 1972. - T.Vītola, uzmērīšana;
• 1981.-1986.g. - G.Erdmanis, fotofiksācija, uzmērīšana, restaurācijas projekta izstrāde.

 

Saistītie pieminekļi

1. Ēdoles parks
2. Ēdoles luterāņu baznīca
3. Ēdoles Bēru kapliča
4. Ēdoles muižas klēts

 

Izmantotie informācijas avoti

1. Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga, 2004.
2. Plaudis A. Ceļvedis pa teiksmu pilīm. Rīga, 2004.
3. Zilgalvis J. Pearls of Latvia. Full color guide to 40 of the most beautiful castles, palaces and manors in Latvia. Rīga, 2000-2001.
4. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas mājas lapa http://www.mantojums.lv, apmeklēta 2008. gada 21. decembrī