Dundagas viduslaiku pils

ENGLISH

Nr:	4        (visu pieminekļu saraksts)
Kategorija:	Viduslaiku pilis, Pilis un muižu kungu mājas
Adrese:	(Talsu rajons), Dundagas novads, Dundagas pagasts, Dundagas centrā, Pils ielā 12
Kad celta:	13.gadsimta beigas
Arhitektūras stils:	Neogotikas stila detaļas (1909.gada pārbūve), taču kopumā nav viena stila pārsvars
Kondīcija:	Samērā laba
Vērtība:	Arhitektūra, arheoloģija
Aizsardzības statuss:	Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis Nr.2199, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Nr.6739.

 

Īss apraksts

Cieši līdzās senākai kuršu apmetnei, to pat norobežojot, jau 13.gadsimta beigās uzcelta sākotnēji Rīgas arhibīskapijai piederošā Dundagas pils. Laika gaitā pils ir būtiski pārveidota, to daudzkārt pārbūvējot, pils ir cietusi arī karos. Pēdējos gadsimtos lielāku postu nodarījuši ugunsgrēki. Tomēr Dundagas pils ir saglabājusies un tiek aktīvi izmantota vēl mūsdienās, saglabājot savdabīgu, smagnēju senatnes auru.

 

Citi nosaukumi, nosaukuma izcelsme

Senākais rakstītais Dundagas nosaukums - Donedange (1245), citas nosaukuma versijas - Dondagen, Dondangen, Dundangen, Donagungis.

 

Vēsture

Viduslaiki

1237.gadā pāvesta legāts Vilhelms no Modenas iedalīja Dundagas novadu Rīgas bīskapijai. 1245.gadā Rīgas bīskaps Nikolajs piešķīra Rīgas domkapitulam (Sv.Marijas Doma baznīcai) 200 arklu zemes Dundagas novadā, šo piešķīrumu vēlreiz apstiprinot 1248.gadā. Tomēr gads, kad domkapituls cēlis pili Dundagā, nav precīzi zināms. Rakstos pils pirmo reizi minēta 1318.gadā. Maz ticams ir J.G.Arnta (1753) apgalvojums, ka pili 1249.gadā cēlis ordeņa mestrs Dītrihs no Groningenas - Livonijas ordenim maz sakara ar Rīgas domkapitula īpašumu attīstīšanu un Dītrihs no Groningenas bija mestrs tikai līdz 1245.gadam. Tomēr Dundagas pils drīzāk celta 13.gadsimtā. Pilī pastāvīgi dzīvoja domkapitula iecelts pāvaldnieks - fogts. Kādā 1310.gada dokumentā ir minēts Dundagas fogts.

Livonijas ordeņa konfliktos ar Rīgas arhibīskapu tika iesaistīta arī Dundagas pils - ordenis to uz laiku okupēja 1318., 1359. un 1383.gadā.

1434.gadā Rīgas domkapituls pārdeva Dundagas pili Kurzemes bīskapijai. Kurzemes bīskapi pilī uzturējušies arī ilgāku laiku - 1459. un 1503.gadā. Drīz pēc Livonijas kara sākuma 1559.gadā Kurzemes bīskaps Johans IV pārdeva bīskapiju Dānijas karalim, kurš savukārt to atdāvināja savam brālim Magnusam - kurš līdz ar to kļuva par Kurzemes bīskapu. 1582.gadā Magnuss pārdeva Dundagas pili Polijas kancleram Mārtiņam Berzēvicam, viņš to savukārt pārdeva Levinam Bīlovam 1588.gadā.

17.-19.gadsimts

1656.gadā, poļu-zviedru kara laikā, Dundagas pili pēc artilērijas apšaudes ieņēma un izlaupīja zviedri. Šajā laikā pils piederēja Bīlovu radiniekam Oto Ernestam Maidelam, kurš apņēmās būt lojāls Zviedrijas karalim un tādējādi viņam izdevās saglabāt īpašumu savās rokās. 17.gadsimta beigās Osten-Zakenu dzimtā dzimusī Maidela atraitne Anna Sibilla sāka pārbūvēt pili un šo pārbūvju rezultātā Dundagas pils zaudēja savu nocietinājumu būves raksturu un tika pārveidota par greznu muižnieka mītni. Pie vārtu torņa 1683.gadā tika uzcelta kapela, vārtu tornis tika pārveiots par barokālas formas zvanu torni, kas bija līdzīgs Rīgas Sv.Pētera baznīcas tornim. Iespējams, torņa arhitekts bija Ruperts Bindešū. Tornī bija divi zvani - viens kalpojis kā pulkstens, otrs saucis ļaudis uz lūgšanām. Vēlāk kapela kalpoja garšvielu un cukura glabāšanai. Anna Osten-Zakena bija veiksmīga saimniece - viņa Domesnesā (Kolkas ragā) uzstādījusi ugunskuģi, kas kuģotājiem ceļā uz Rīgu ļāva izvairīties no Kolkas raga. Sīkragā tika uzcelta kuģu būvētava un osta.

Karls fon Osten-Zakens uzsāka lielāku pils pārbūvi 1785.gadā - šajā laikā vairākiem korpusiem uzcēla trešo stāvu un pils vēl vairāk zaudēja savu viduslaiku izskatu.

Kopš 1846.gada pils kapela vairs netika izmantota un pamazām pārvērtās drupās. Pils smagi cieta 1872.gada ugunsgrēkā, kas notika naktī uz 1.aprīli. Šajā ugunsgrēkā gāja bojā pils telpu interjers, sagruva barokālais kapelas tornis, krāšņā koka galerija otrajā stāvā. Ugunsgrēkā gāja bojā 200 govis, 50 zirgi. Ar pūlēm izdevās izglābt pils arhīvu, sudraba ģerboni, teiksmaino bērza šūpulīti, nodega vieta, kur uz jumta auga teiksmās minētais bērzs. (4) Jau tajā pašā gadā sāka izstrādāt P.M.Berči projektu pils atjaunošanai, kas tika daļēji īstenots. Ir maz zināms par pils interjeriem laikā starp šo atjaunošanu un 1905.gadu.

20.-21. gadsimts

1905.gadā pilī bija ugunsgrēks un kopš 1909.gada tā tika atjaunota pēc Braunšveigas profesora H.Pfeifera projekta. Pilskungs šai laikā bija Kristiāns fon der Osten-Zakens. Šīs atjaunošanas rezultātā tika mainīts arī pils plānojums. Pils pagalmā iepretī vārtiem tika uzcelta jauna, plaša piebūve. Dienvidrietumu blokam tika uzcelts trešais stāvs, tika uzcelta arī jauna trīsstāvu piebūve ar lodžiju. Tika paaugstināts vārtu tornis, atbrīvojoties no barokālās torņa spices un atgriežoties pie striktā viduslaiku četrslīpju jumtiņa. Šajā laikā virs galvenās ieejas tika izveidots ģerbonis. Kā vēlāk, 1930jos gados norādīja mākslas vēsturnieks Heincs Pīrangs, ar šo pārbūvi pils zaudēja savas ziemeļnieciskās iezīmes. Arī D.Bruģis (1998) uzskata, ka rekonstrukcija nav augsti profesionāla, ēkas formas zaudējušas proporcijas, parādījušies neraksturīgi elementi, izmantoti novecojuši neogotiski elementi. Pfeifers rekonstrukcijā vairāk vadījies no praktiskiem apsvērumiem, padarot pili ērtāku tās iemītniekiem, padarot to ugunsdrošāku. Tā, piemēram, pilī tika iebūvēti lifti, dzelzsbetona pārsegumi, centrālā apkure.

Pārbūves ieceres bija plašākas - par to liecina Pfeifera 1911.gada zīmējums. Torņa labajā pusē bija paredzēts veidot tenisa kortus, tālāk uz baznīcas pusi bija iecerēts izrakt aizsarggrāvi ar koka tiltu un divām pseidobarokāla stila sargu mājiņām pie tilta. Aiz tilta bija plānots būvēt staļļus, arēnu jātniekiem, kreisajā pusē - laukumu ar klēti vienā pusē un baznīcu - otrā pusē. Šāda iecere tiešām būtu ļāvusi izcelt vērtīgās muižas celtnes, piemēram klēti, kas tagad jau ir gājusi bojā, baznīcu un draudzes māju. Šāds vides rekonstrukcijas projekts 20.gadsimta sākumam bija ļoti progresīvs.

1926.gadā pilī izvietoja pagasta pārvaldes institūcijas, šeit ierīkoja tautas namu. Pēc Otrā pasaules kara pilī izvietoja skolu - sākotnēji Dundagas vidusskolu, pēc tam - vidusskolas internātu. Pašlaik pilī atrodas dažādas Dundagas sabiedriskās iestādes, iespēju robežās pašvaldība cenšas uzturēt būvi normālā kondīcijā.

 

Būves apraksts

Ārējie nocietinājumi

Pils celta garas, šauras pussalas vidū - to no trim pusēm apņem Pāces upīte ar vairākiem uzstādinātiem dīķiem. Dienvrietumos pussala pārrakta ar īsu aizsarggrāvi. Jau pirms pils celtniecības pussala vidū bijusi pārrakta ar vēl vienu grāvi. Pussalas galā pils nav celta tādēļ, ka tur atradās senāka kuršu apmetne - Kalnadārzs, kas bija apdzīvota vēl pils celtniecības laikā. Šī apmetne jau bija nocietināta ar grāvi un zemes/akmeņu valni. Tātad pils atradās cieši līdzās kuršu apmetnei.

Pils uzbūve

Pils plānā veido 48 x 69 metru lielu četrstūri, kas plānā nedaudz izstiepts.

Pilij ir vairāki būvperiodi. Visdrīzāk pirmais tika uzcelts dienvidrietumu dzīvojamais korpuss un pēc tam pakāpeniski vēl divi - visiem sākotnēji bija divi stāvi. Pirmais - vidējais korpuss - atradās iepretī grāvim, šādi aizšķērsojot ceļu tālāk uz pussalu. Abi sānu korpusi bija īsāki. Ceturtajā pusē sākotnēji bija nocietinājumu mūris. Vidū bija plašs pagalms. Ieeja pilī atradās ziemeļrietumu sienā aiz dzīvojamā korpusa. Nav īsti zināms, vai pilij sākotnēji bija torņi jeb vai tie tika uzcelti vēlāk. Iespējams, ka sākotnēji tika uzcelts neliels vārtu tornis - tā varbūtējās atliekas saglabājušās otrā stāva līmenī, kur palikusi neskarta viena šaujamlūka un izeja uz apkārtmūra ieroču galeriju. Tagad redzamais masīvais vārtu tornis ir celts vēlāk.

Pils apkārtmūri sākotnēji celti no lieliem laukakmeņiem - tās nav īpaši mainījušās abās pusēs vārtu tornim līdz aptuveni 3 metru augstumam. Vēlākos laikos sienas paaugstinājums ir mūrēts no laukakmeņiem, kas no abām pusēm ietverti ķieģeļu mūros. Ķieģeļi izmantoti gan vissenākās pils daļas būvē gan arī vēlākās pārbūvēs.

Dundagas muižas īpašnieka apartamenti atradās dienvidaustrumu bloka otrajā stāvā - uz apartamentiem veda platas kāpnes. Pirmajā stāvā atradās saimniecības telpas, tai skaitā mazgāšanās telpa, maizes ceptuve un virtuve.

17.gadsimtā gar visiem pils apkārtmūriem jau bija uzcelti jauni dzīvojamie korpusi, kas saplūda ar senākām būvēm. Šajā laikā korpusiem bija divi stāvi un ieroču galerija bēniņos. Trešais stāvs pilij uzcelts vēlākās pārbūvēs. Pēc 1872. un 1905.gada ugunsgrēkiem arī šiem korpusiem priekšā uzceltas jaunas piebūves. Tā nu pils sākotnējās, pret pagalmu vērstās sienas mūsdienās aplūkojamas pils iekštelpās, gaiteņos. Senākajās pils sienās nekur nav vērojamas velvju pēdas. Pagrabiem un virszemes stāviem bijuši horizontāli koka siju pārsegumi. Saskaņā ar vikāra J.F.Bankava sniegto pils iekštelpu aprakstu (1785.g.) istabām griesti nekur nav bijuši apmesti. Mazās logu rūtis bija iestrādātas svina ietvaros, grīdas bija izklātas ar akmens plātnēm.

Zem visiem pils korpusiem sākotnēji bija pagrabi, kuri tika aizbērti ar būvgružiem pēc 1872.gada ugunsgrēka. No pils pagalma uz pagrabiem vedušas akmens kāpnes.

Abos pils stāvos atradās aptuveni 16 lielas telpas un pils kapela.

Mākslas pieminekļi un interesantas detaļas

Pils kapelā (celta 1683.gadā) bijuši kokgriezumiem rotāti krēsli, grēksūdzes krēsls, daudz fresku un ērģeles.

17.gadsimta beigās - 18.gadsimta sākumā ziemeļrietumu bloka pirmajā stāvā, pa labi no vārtiem atradies "Vecā medus istaba", caur kuru varēja nokļūt velvētā telpā - saskaņā ar nostāstiem tā bijusi Zaļās Jumpravas istaba.

Iekšpagalmā, abās pusēs pils ieejas durvīm 1909.gadā izvietoti divi ciļņi, kurus veidojis Augusts Folcs - viens cilnis ataino ordeņa mūku, otrs - bīskapu.

 

Nostāsti

Reiz Dundagas pilskungs Mandels vakara krēslā, pa ceļam uz Irbi, krustcelēs pie Slīteres sastapa mirdzošu tēlu ar kroni galvā - rūķu ķēniņu, kas dzīvoja Dāvida alā Slīteres mežos. Rūķis lūdza atļauju apprecēties ar rūķu princesi pils kapelā un nosvinēt kāzas Bruņinieku zālē. Ja šo pasākumu neviena mirstīga acs neredzēs, ķēniņš solīja, ka pilskungam piedzims dēls - līdz šim viņam bija tikai meitas, kā arī milzu bagātību zem kāda pils akmeņa.

Pilskungs piekrita. Pirms kāzām visiem pils iemītniekiem tika pieteikts, ka naktī jāsēž savās telpās un iet ārā nedrīkst.

Pilskundzes istabeni dēvēja par Zaļo Jumpravu, jo viņai patika tērpties zaļās drēbēs. Viņa vakarā, noteiktā laikā izgāja uz pils balkona brīdināt savu mīļoto, lai tas nenāk uz pili. Jaunais vīrietis paklausīja un devās mājās. Taču, kad Zaļā Jumprava devās atpakaļ uz savu istabu, viņa ievēroja gaismas pils zālē. Meitene novilka kurpes un klusi pielavījās pie zāles durvīm. Caur atslēgas caurumu viņa saskatīja garus galdus ar ēdieniem un dzērieniem, mirdzošiem dārgakmeņu un kristāla traukiem. Ap galdiem sēdēja mazi cilvēciņi, kuri iededzināja tūkstošiem mazu lampiņu. Kad nāca brūtes pāris, Zaļā jumprava ieraudzīja ļoti skaisto līgavu - tik skaistu, ka cilvēka vārdi to nevar izteikt - un viņa klusu, pie sevis teica - ah!, drusku nopūšoties.

Šai brīdī gaismas zālē izdzisa un atskanējis milzu blīkšķis, kas uzrāva kājā visu pili. Iestājās klusums. Meitene nokrita bezsamaņā un neilgi pēc tam nomira.

Drīz pēc šī briesmīgā notikuma pils saimnieks atkal jājis uz Irbi, un krustojumā pie Slīteres, un viņam draudīgā paskatā parādījās rūķu ķēniņš. Ķēniņš teica:

"Tu savu solījumu neturēji un nu es nolādu Dundagas pili: ar tevi Mandelu dzimta Kurzemē izmirs. Dundagas pilī nekad vairs nedzims pilskungs un tā vienmēr ies no rokas rokā, līdz šis bērziņš mūros būs tik liels, lai no tā varēs izgatavot šūpuli." (3), (4)

...

Maidels pēc pārpratuma ar rūķiem esot palicis bez pēcnācējiem un viņa dzimta beigusies līdz ar viņa nāvi. Dundagas pils palikusi viņa sievas Annas Sibillas fon Osten-Zakenas īpašumā - un līdz ar to - Osten-Zakenu īpašumā. Arī viņi palikuši bez bērniem un pils palika attālāku radinieku īpašumā. 1845.gadā nomiris Kārlis fon Osten-Zakens, drīz pēc tam arī viņa jaunākais brālis Teodors. Tikai tad uz akmens mūra esot izaudzis mazs, vārgs kociņš. Jaunais pils īpašnieks licis akmenī izkalt iedobumu un ielikt akmenī vairāk zemes, lai kociņš veicīgāk augtu, taču tad bērziņš nokaltis pavisam. Tad pils īpašnieks sajutis, ka lāsts tuvojas beigām, licis no mazā kociņa pagatavot maziņu šūpulīti. Kad 1859.gadā viņam tiešām piedzimis dēls, mazais šūpulītis nolikts zīdainītim pagalvī. No šī brīža arī Zaļā jumprava vairs naktīs nav rēgojusies. Šūpulītis sadega 1905.gada ugunsgrēkā. (2), (3), (4)

...

Nedabiskā nāvē mirusī Zaļa jumprava pilnmēness naktīs klīstot apkārt pa pils ejām. Pēdējo reizi pils spoks esot redzēts ap 1845.gadu, ko apliecinājis vietējais skolotājs D. Citi teikuši, ka tas gan esot bijis kādā telpā aizmirsts gaudojošs suns, no kura skolotājs D. nobijies. Zaļā jumprava visbiežāk spokojusies kādā istabā, ko iesaukuši par Zaļās jumpravas istabu. 1872.gada 1.aprīļa ugunsgrēkā esot sadegušas daudzas senās pils relikvijas, arī rokrakstu lāde. Liesmas iznīcināja arī Zaļās jumpravas istabu - tā nu sadega arī beidzamā iespēja noskaidrot to, kā izcēlusies leģenda par Zaļo jumpravu. (2), (4)

...

1872.gada ugunsgrēkā izdega visa pils - taču viena telpa palika neskarta. Tā bija Ieroču istaba, kurā tajā laikā glabājās arī no Puiškalna atvestais akmens elktēls. (4)

...

Dundagas vārds esot radies no zvanu skaņām, ko pils tornī saklausījis kāds ganu zēns: "Dung, dung - dang, dang". Kad pats zēns šo vārdu izrunājis, tas pārvērties par akmeni. Šis akmens vēl ilgi gulējis pie pils sienas, pēc tam uz kādu laiku novietots Puiškalnā, bet tagad atkal ieņēmis savu veco vietu. (2)

 

Pārējie attēli

---

 

Pētījumi

• 1785. - J.F.Bankavs, pils iekštelpu apraksts;
• ap 1827.g. - K.Vilongs, uzmērījums un zīmējums Pauluči albumam;
• ap 1916.-1917. - B.Šmids, apsekojums un uzmērījums;
• 1979.-1980. - G.Erdmaņa vadība, fotofiksācija, uzmērīšana, restaurācijas projekta iztrāde, R.Malvess, vēsturiskais apraksts (glabājas VKPAI);
• 1980.-1981. - Ē.Mugurēvičs, pārbaudes arheoloģiskie izrakumi.

 

Saistītie pieminekļi

1. Dundagas pils muzejs
2. Dundagas Kalna dārzs (Kalnadārzs) - pilskalns
3. Dundagas parks
4. Dundagas luterāņu baznīca
5. Puiškalna elku tēls
6. Dundagas pils pārvaldnieka māja, "Līkā muiža"

 

Izmantotie informācijas avoti

1. Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga, 2004.
2. Plaudis A. Ceļvedis pa teiksmu pilīm. Rīga, 2004.
3. Zilgalvis J. Pearls of Latvia. Full color guide to 40 of the most beautiful castles, palaces and manors in Latvia. Rīga, 2000-2001.
4. Erinnerungen an Dondangen. Jelgava, 1872
5. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas mājas lapa http://www.mantojums.lv, apmeklēta 2008. gada 21. decembrī