Turaidas viduslaiku pils

ENGLISH

Nr:	9        (visu pieminekļu saraksts)
Kategorija:	Viduslaiku pilis, Pilis un muižu kungu mājas
Adrese:	(Rīgas rajons), Siguldas novads, Sigulda, Turaidā, Turaidas ielā 10, Gaujas labajā krastā, ielejas augšmalā
Kad celta:	1214.gads
Arhitektūras stils:	Ķieģeļu gotika
Kondīcija:	Daļēji rekonstruēta, daļēji - drupas
Vērtība:	Arhitektūra, arheoloģija
Aizsardzības statuss:	Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis Nr.2147 (kopā ar pilskalnu), valsts nozīmes pilsētbūvniecības piemineklis Nr.7445. (kopā ar pārējo Turaidas vēsturisko apbūvi, Krimuldas un Siguldas vēsturisko apbūvi).
Mājaslapa:	Turaidas muzejrezervāta mājaslapas sadaļa par pili

 

Īss apraksts

Viena no senākajām vēl tagad apskatāmajām viduslaiku pilīm Latvijā ir Turaidas pils - tā celta 1214.gadā.

Reti kura būve Latvijā ir novietota tik iespaidīgā ainavā - pils paceļas virs ap 80 metrus augstas zemes mēles un no tās 27 metrus augstā torņa paveras brīnišķīgs skats uz mežiem klāto Gaujas ieleju. Turaidas pils celta kā Rīgas bīskapa/arhibīskapa pils un ir pieredzējusi tik daudz karadarbības, kā reti kura cita viduslaiku pils Latvijā. Kopš 1776.gada pils vairs nav apdzīvota un pakāpeniski pārvērtās drupās, līdz 20.gadsimta otrā pusē tika uzsākta tās atjaunošana tūrisma un kultūrizglītības mērķiem.

Mūsdienās Turaidas pils komplekss pieder pie interesantākajiem un iespaidīgākajiem Latvijas kultūras pieminekļiem, tas uzskatāms arī par arheoloģiski vislabāk pētīto viduslaiku pili Baltijas valstīs.

 

Citi nosaukumi, nosaukuma izcelsme

Turaidas vārds cēlies no lībiešu valodas, tā nozīme - "Dievu dārzs". (2)

Biežāk lietotais vācu valodas nosaukums - Treyden - parādījies 14.gadsimtā. Sākotnēji 1214.gadā nosaukta par Fredeland, taču jau 1239.gadā - Toreidhia. Citas nosaukuma versijas - Thoreyda, Thoredia, Tereyda, Torreyda, Toreyde, Threiden, Treygdenn, Dreiden, Toreidia, Toreida, Thoreyden, Thoreiden.

 

Vēsture

Viduslaiki

Pēc Līvzemes dalīšanas 1207.gadā teritorija Gaujas labajā krastā nonāca Rīgas bīskapa pārvaldībā. Saskaņā ar Indriķa hroniku (XVIII:3) 1214.gadā Raceburgas bīskaps Filips ar krustnešiem bīskapam Albertam Turaidā lībiešu pilskalnā (visdrīzāk - vietējā valdnieka Kaupo koka pils vietā) uzcēla mūra pili, ko nosauca par Fredelandi. Īsi pirms tam šeit tika nopostīta lībiešu valdnieka Kaupo pils. Jau 1239.gada dokumentā mūra pils nosaukta par Turaidu (Toreidhia). No uzcelšanas brīža līdz 16.gadsimta vidum Turaida bija Rīgas bīskapijas, vēlāk - Rīgas arhibīskapijas fogtejas (teritoriālās vienības) centrs. Pilī reizēm uzturējās arī vairāki Rīgas arhibīskapi - par to liecina viņu izdoti dokumenti, kas parakstīti Turaidā.

Vairākkārt Turaidas pili ieņēmis arī Livonijas ordenis, tai skaitā pēc pils ieņemšanas 1298.gadā ordenis to pārvaldīja 68 gadus. Livonijas ordenis pili ieņēma arī 1405.gadā un paturēja līdz 1417.gadam, to pārvaldīja ordeņa fogti, ordenis saimniekoja pilī arī 1479.-1485.gadā un 1556.gadā.

Kad Rīgas arhibīskapija 1566.gadā tika sekularizēta, Polijas karalis vispirms pili atdeva Livonijas bruņniecībai, taču drīz to ieguva agākais Tartu bīskapijas fogts Elerts Krūze, kam pils piederēja līdz 1585.gadam. Poļi Turaidā izveidoja stārastiju. 1582. un 1590.gadā tika veikta pils inventarizācija.

17.-19.gadsimts

17.gadsimta sākuma poļu-zviedru karos pils pamīšus nokļuva gan poļu gan zviedru rokās. 1625.gadā Zviedrijas karalis Gustavs II Ādolfs Turaidu dāvināja Nilsam Stjernšeldam, 1652.gadā pils pārdota G.V. fon Budbergam. 1653.gadā izgatavots senākais pils plāns - tas glabājas Stokholmā, Kara arhīvā. 1658.gadā uz neilgu laiku Turaidas pili ieņēma poļi. Kopš šī laika pils vairs nav tikusi izmantota militārai aizsardzībai un kļuva par muižas centru.

Pils bija apdzīvota līdz 1776.gada ugunsgrēkam - tajā pils ēkas izdega. Pēc ugunsgrēka daļa pils mūru tika nojaukta.

1818.gadā Turaidas muižu savā īpašumā ieguva brīvkungs fon Kampenhauzens. 19.gadsimta laikā vecās viduslaiku pils teritorijā blakus galvenajam pils tornim tika uzcelta koka ēka - muižas kungu māja, rietumu korpusā tika ierīkota klēts.

Jau 18.gadsimtā pils drupas piesaistīja romantiski noskaņotu cilvēku uzmanību, Turaidas pils drupas izraisīja pārdomas par aizgājušiem laikiem, aizvien lielāku interesi par pagātni. 19.gadsimta beigās parādījās pirmie kultūrvēstures entuziastu pētījumi par pils vēsturi.

20.-21. gadsimts

Jau 1924.gadā Pieminekļu valde iekļāva Turaidas pilsdrupas aizsargājamo pieminekļu sarakstā.

Laikaposmā no 1974.gada līdz 1999.gadam pilsdrupās notika plaši izrakumi, tomēr nav izdevies pilnībā izzināt pils būvniecības vēsturi. Lai aizsargātu un popularizētu Turidas pils kompleksu un lieliski saglabāto kultūrainavu ap to, 1988.gadā tika izveidots Turaidas muzejrezervāts. Tajā kopumā tiek aizsargātas 37 būves.

 

Būves apraksts

Ārējie nocietinājumi

Turaidas pils ir novietota izteiksmīgā augstienē, no kuras paveras plašs skats uz dziļo Gaujas ieleju. Zemesragam, uz kura izvietota pils, ir ļoti stāvas un augstas nogāzes - tikai ziemeļu virzienā turpinās salīdzinoši šaura ar grāvi pārrakta zemes mēle. Pāri grāvim bija paceļams tilts.

Ar stāvām kraujām norobežotā augstiene nav stabila - par to liecina grunts noslīdējums, kas notika 2001./2002.gada ziemā. Noslīdenis gandrīz aizšķērsoja ceļu Igauņu gravā un radīja bažas, ka, procesam turpinoties, var nobrukt arī pils rietumu siena.

Pils uzbūve

Turaidas pils sastāv no galvenās pils un divām priekšpilīm - šīs būves plānā ir izstieptas 213 metru garumā. Būves celtas galvenokārt no sarkaniem ķieģeļiem, pamatiem izmantoti laukakmeņi.

Arhitekts G.Jansons izdala pilij vairākus būvperiodus. Sākotnēji, 13.gadsimta otrajā gadu desmitā lībiešu pilskalna plakums apjozts ar mūri. Pagalma rietumu malā uzcelta dzīvojamā ēka - palass.

Ziemeļu malā 13.gadsimta otrajā desmitgadē tika uzcelta arī tagad redzamā pils dominante - lielais, apaļais tornis (bergfrīds) - pils aizstāvju pēdējā paslēptuve briesmu gadījumā. Šis tornis pašlaik ir 29,2 metrus augsts, sākotnēji bijis ap 30 metrus augsts, ar septiņiem stāviem. Torņa diametrs bija 12,5 metri, sienu biezums - 2,9-3,3 metri. Torni rotā gotiska no ķieģeļiem izlikta arkatūru josla. Patreizējā ieja tornī ir izbūvēta nesen. Sākotnēji tornī nokļuva pa koka kāpnēm līdz otrajam stāvam - šādas kāpnes aplenkuma gadījumā bija viegli iznīcināt, šādi apgrūtinot piekļūšanu līdz torņa aizstāvjiem. Otrajā stāvā atradās kamīns.

13.gadsimta vidū galvenās pils pagalma ziemeļaustrumu stūrī būvēts vēl viens korpuss, ap 1300.gadu uzcelts dienvidu korpuss - tam ir četrstūraina torņa forma. Dienvidu korpusam saglabājusies krusta velve un gotiska smailloka arka - viens no retajiem pils viduslaiku būvelementiem ar noteikta stila iezīmi. 14.gadsimtā turpinājās korpusa izbūve gar pagalma austrumu malu, tika izveidota arī nelielā dienvidu priekšpils, ap kuru tika uzcelts aizsargmūris. 15.gadsimta sākumā tika pārbūvēta aizsargmūra rietumu daļa - mūris kļuva biezāks un tika paaugstināts līdz 13 metru augstumam. Šajā laikā galvenās pils pagalmā tika uzcelts rietumu korpuss. 15.gadsimta sākumā pili sāka pielāgot aizsardzībai pret šaujamieročiem - tika celti lielgabalu torņi. Tika izbūvēta arī hipokausta krāsns apkures sistēma.

15.gadsimta otrajā pusē tika celts lielais, pusapaļais rietumu tornis - tam bija pieci stāvi un pagrabs. 20.gadsimta sākumā šis tornis bija saglabājies 15 metru augstumā, torņa diametrs sasniedz 10 metrus, sienu biezums - 2,1-2,8 metri. Dienvidu priekšpils rietumu mūrim tika piebūvēts mazs, pusapaļš tornītis, tā rādiuss - 3 metri. 16.gadsimta pirmajā ceturksnī tika uzcelts zemais, apaļais tornis rietumos no tiem vārtiem, kas veda galvenās pils pagalmā. Vēl divi vārtu torņi atradās pie ieejas gari izstieptajā ziemeļu priekšpilī. 15.gadsimta beigās tika uzcelts ziemeļaustrumu tornis - tā diametrs 12 metri, sienu biezums līdz 4,5 metri. Otrs, mazākais ziemeļrietumu tornis bija sagruvis jau 17.gadsimtā un nekad nav attēlots plānos. Izrakumos atsegta tā apakšdaļa.

Līdz 1970jiem gadiem no pils bija saglabājušies tikai nelieli, līdz 4 metrus augsti apkārtmūra fragmenti. Rietumu korpuss (bijusī Turaidas muižas klēts) bija saglabājies gandrīz visā augstumā, tāpat bija saglabājies iespaidīgais bergfrīds un lielais pusapaļais rietumu tornis - abiem torņiem 20.gadsimtā tika uzlikts jauns jumts, nomainīti stāvu pārsegumi un atjaunotas izdrupušās sienas, pusapaļais tornis atjaunots 1973.gadā. Atjaunotajā klētī izvietots muzejs.

20.gadsimta beigu rekonstrukcijā pārējās pils celtnes un mūri uzbūvēti no jauna uz arheoloģiskajos izrakumos atsegtajiem pamatiem. Atjaunots ziemeļu priekšpils bruģējums. 1991.-1993. gadā atrakta pils aka - tā bijusi 9 metrus dziļa, ar apaļkoka grodiem. Akas dibenā ļoti blīvi likti dēļi lai nodrošinātu ūdens tīrību. Atklāti arī alus darītavas pamati.

Pilnīga pils restaurācija nav iespējama, jo trūkst pirmavotu, kas atainotu kopējo pils izskatu viduslaikos.

 

Mākslas pieminekļi un interesantas detaļas

Uz kāda ķieģeļa daļas atrasts primitīvs cilvēka attēls, kas, acīmredzot, zīmēts 13.gadsimta pirmajā pusē. Šis ir uzskatāms par otro Latvijā atrasto aizvēsturisko cilvēka attēlu.

 

Nostāsti

Turaidas pils esot gājusi bojā šādi - 1776.gadā kāds nošāva bezdelīgu, kas sēdēja uz klēts salmu jumta. No šāviena jumts aizdedzies, liesma izplatījusies un visa pils nodegusi. (3)

Leģenda par Turaidas Rozi

Turaidas pils saistīta ar vienu no populārākajām mīlas leģendām Latvijā - ar leģendu par Turaidas Rozi. Turaidas Maija ir reāla persona, kas dzīvojusi no 1601. līdz 1620.gadam, viņas kaps it kā esot pie milzu liepas, kura joprojām ir dzīva, lai arī 1972.gadā cieta no uguns.

1601.gada maijā Turaidu ielenca liels zviedru karapulks. Pilī ielenktie bruņinieki apņēmās cīnīties līdz pēdējam. Slakteru lejā (vairāku senu kauju vieta pie tagadējām Daiņām) notika sīva cīņa, kas beidzās ar zviedru uzvaru. Kad sagūstītos pils aizstāvjus atsvabināja, zviedri noslēdza mieru un ieņemtajā pilī sākās dzīres. Neviens nelikās zinis par kaujas laukā kritušajiem un smagi ievainotajiem. Tikai vecais Turaidas pils skrīveris Greifs naktī viens pats devās asinīm slacītajā ielejā lūkot, vai kādam nevajag palīdzību.

Gaišajā mēnesnīcā vecais vīrs starp kritušajiem cīnītājiem izdzirda kādu raudam - tur gulēja beigta kāda skaista kundze, ar vienu roku apkampusi kādu nonāvētu bruņinieku un ar otru - mazu raudošu bērnu. Vecais Greifs aiznesa bārenīti mājās un apņēmās to izaudzināt, jo pašu dēls Greifiem nesen bija miris. Turaidas baznīca bija nodegusi - tā nu Greifi meitiņu nonesa uz Lēdurgu un tur to nokristīja par Maiju Rozi, jo viņa atrasta maijā un bijusi mīlīga kā roze.

Roze augusi daiļa un piemīlīga jaunava un kādu dienu liktenis bija lēmis, ka viņa sastapa Viktoru Heilu. Tajos laikos jauni amatnieki ceļoja pa pasauli - tā nu arī Viktors ieradās Livonijā, un pie Siguldas pilskunga salīga par dārznieka mācekli. Drīz viņš iepazinās ar Rozi un abu jauniešu sirdīs iedegās kvēla mīla.

Ik vakaru abi satikās Gūtmaņa alā. Virs tās Viktors ar cirvīti bija izcirtis mazāku alu - tagadējo Viktora alu. Viktora alā tajos vakaros, kad Viktors nevarēja ierasties, sēdēja Roze kopā ar mazo, astoņus gadus veco Hermīni, ko vecie Greifi bija pieņēmuši no saviem radiniekiem audzināt.

Šai laikā Turaidā ieradās arī divi izbēguši ģenerāļa Drampovska poļu karakalpi - junkurs Ādams Jakubovskis un kareivis Pēteris Skudrics (Skudrītis?). Šie savu uzturu pelnījuši zagdami un krāpdami. Abiem izdevies pie Turaidas pilskunga atrast darbu. Te Jakubovskis ieraudzīja Rozi un kaislīgi viņā iemīlējās. Roze viņu noraidīja un Jakubovskis greizsirdības mokās sāka dzert līdz viņu no pils padzina. Abi poļi tad apmetās Krimuldas Velna alā un kļuva par laupītājiem.

1620.gada Miķeļos bija paredzētas Maijas Rozes kāzas ar Heilu. To zināja arī Jakubovskis un izgudroja velnišķīgu plānu, kā iegūt Rozi. 6.augusta rītā Turaidas pilī ieradās vēstnesis ar ziņu, ka Viktors vakarā nevarēšot atnākt uz norunāto tikšanos, taču Viktors gaidīšot Rozi pulksten 12 Gūtmaņa alā. Roze, tērpusies svētku drānās, noteiktā laikā kopā ar Hermīni ieradās alā, līdzi ņemdama Viktora dāvināto sarkano kabatas lakatiņu ar uzrakstu "Mīla stiprāka par nāvi". Hermīne aizskrēja pļavā lasīt puķes.

Roze palika alā gaidīt iemīļoto - bet viņa vietā ieradās Jakubovskis, kas šo satikšanos bija viltīgi izdomājis. Kad Jakubovskis sāka uzmākties Rozei, viņa izmisumā tam parādīja sarkano kabatlakatiņu un stāstīja, ka drāniņai piemīt liels burvības spēks - kam tā tiekot uzdāvināta, tas kļūstot neievainojams. Lai to pierādītu, Roze apsēja drāniņu ap kaklu un lūdza Jakubovski cirst ar zobenu, jo nebūšot ne mazākā ievainojuma. Māņticīgais Jakubovskis tā arī darīja un Rozi nogalināja. Pēc nozieguma viņš aizbēga mežos, bet mazā Hermīne izmisumā aizbēga uz Krimuldu.

Kad vakarā alā ieradās Viktors Heils, viņš šausmās saļima un cirvis, kas viņam bija rokā, iekrita asinīs. Kad traģēdiju atklāja, aizdomas krita uz Viktoru un viņu iemeta Turaidas pils pagrabos. Kad pilī sanāca tiesa, tā nolēma spīdzinot iegūt no Viktora atzīšanos slepkavībā. Tikai pēdējā mirklī slimais pils pārvaldnieks ziņoja tiesai, ka pie tā nupat ieradies Skudrics, kas stāstījis, ka Rozi nokāvis Jakubovskis. Tiesa Skudricu nopratināja un šādi uzzināja patiesos notikumus kā arī to, ka Jakubovskis pakāries ozolā.

Rozi apglabāja pie Turaidas baznīcas, krustā liekot uzrakstu "Mīla stiprāka par nāvi". Tā paša gada vēlā rudenī Viktors aizbrauca atpakaļ uz Vāciju, ņemdams līdzi sauju smilts no Turaidas Rozes kapa. (2)

...

Starp Siguldu un Inciemu atrodas Viešu pilskalns. Pie tā atrodas dūksts, kurā esot nogremdēts Jakubovska līķis. (2)

...

Lai arī notikumi lielā mērā bijuši patiesi, saskaņā ar P.Šmita atziņām (1937) leģendā vērojamas dažādas neatbilstības. Tiesas protokolos redzams, ka tiesnesis nav īsti noticējis Skudrica liecībai un tikai pēc četriem mēnešiem parakstījis spriedumu. Savukārt Jakubovskis bijis pārāk skolots, lai tik viegli noticētu lakatiņa burvju spēkam - ja viņš tam daļēji būtu ticējis, vienalga nebūtu cirtis ar pilnu spēku. P.Šmits secina, ka drīzāk viņš nogalinājis Maiju dusmās par viņas turēšanos pretī. Bez tam protokolā nav minēts vārds Roze - tas drīzāk pievienots romantisma laikā, kad šo traģēdiju sāka apdzejot. Visdrīzāk pirmais to darījis vācbaltu dzejnieks A.Kammerers (1786-1848). (2)

Iespējams, ka Maija apbedīta zem svētliepas - līdzās Turaidas baznīcai auga svētliepu birzs un starp tām atradās arī viduslaiku kapsēta. (2)

 

Pārējie attēli

---

---

 

Pētījumi un rekonstrukcija

• 1794.-1795. - J.K.Broce, apraksts un zīmējums;
• ap 1829. - V.Tušs, uzmērījumi un zīmējums Pauluči albumam;
• 1839. - F.Krūze, pilsdrupu plāna skicējums;
• 1895. - K.Lēviss of Menārs, uzmērojumi;
• 1936. - bergfrīda augšmalas nostiprināšana, iebetonēts skatu laukums;
• 1953. - arhitekts K.Vikmanis, bergfrīda augšdaļas restaurācija, nosedzot to ar jumtu;
• 1953. - A.Stubavs, nelieli izrakumi bergfrīda pakājē;
• 1957.-1962. - arhitekts G.Zirnis, restaurācijas projekta izstrāde rietumu korpusam (bij. muižas klētij);
• 1968. - R.Malvess, nelieli atrakumi;
• 1969.-1985. - arhitekts G.Jansons, pils arhitektoniskā izpēte, restaurācijas projekta izstrāde;
• 1974.-1999. - J.Graudonis, arheoloģiskie izrakumi gandrīz visā pils teritorijā.

 

Saistītie pieminekļi

1. Turaidas muzejrezervāts
2. Turaidas pilskalns
3. Turaidas luterāņu baznīca
4. Turaidas Baznīckalna viduslaiku kapsēta
5. Kārļa kalns (pilskalns)
6. Turaidas Rozes liepa
7. Turaidas apbūves piemineklis
8. Dainu klintis
9. Dainu (Turaidas) ala
10. Gūtmaņa ala (Gūtmaņala)
11. Skats no Turaidas pils torņa

 

Izmantotie informācijas avoti

1. Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga, 2004.
2. Plaudis A. Ceļvedis pa teiksmu pilīm. Rīga, 2004.
3. Zilgalvis J. Pearls of Latvia. Full color guide to 40 of the most beautiful castles, palaces and manors in Latvia. Rīga, 2000-2001.
4. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas mājas lapa http://www.mantojums.lv, apmeklēta 2008. gada 21. decembrī