Cēsu viduslaiku pils

ENGLISH

Nr:	2        (visu pieminekļu saraksts)
Kategorija:	Viduslaiku pilis, Pilis un muižu kungu mājas
Adrese:	(Cēsu rajons), Cēsu novads, Cēsis, Pils parkā, Pils ielā 9
Kad celta:	Pirms 1218.gada
Arhitektūras stils:	Romānikas detaļas kapelā, gotika
Kondīcija:	Daļēji konservētas drupas
Vērtība:	Arhitektūra, arheoloģija
Aizsardzības statuss:	Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis Nr.392, valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Nr. 6203 (kopā ar jauno pili, apbūves ansambli un parku).

 

Īss apraksts

Nav tā, ka Rīga būtu bijusi vienīgā galvenā pilsēta Latvijas teritorijā. Šāds statuss ir bijis arī citām pilsētām, tai skaitā Cēsīm, kur brīžiem ir atradies ietekmīgā Livonijas ordeņa centrs. Jau 13.gadsimta sākumā Cēsīs senāka vendu pils tika pārveidota un īslaicīgi kalpoja arī par Zobenbrāļu pils vietu. Taču jau pēc dažiem gadiem līdzās senajam pilskalnam tika uzsākta daudz lielākas pils celtniecība no dolomīta bluķiem. Līdz viduslaiku beigām Cēsu pilij bija izbūvēta centrālā daļa ar četriem korpusiem un iekšpagalmu, kā arī trīs priekšpilis. Cēsu pils kompleksam bija pieci lieli torņi un vairāki vārti torņi, komplicēta zemes aizsargvaļņu sistēma, aizsargmūri un pat 42 metrus garš tilts, torņu sienu biezums sasniedza pat 4,7 (!) metrus.

Pils tika pamesta vairāk kā pirms 300 gadiem, taču tā turpina dzīvi - vienā no priekšpilīm 18.gadsimtā tika uzcelta jauna pils, savukārt pārējā pils daļa uzskatāma par iespaidīgākajām pilsdrupām Latvijas teritorijā.

 

Citi nosaukumi, nosaukuma izcelsme

Lielāko daļu vēsturiskā laika Cēsis dēvētas par Wenden - šāds nosaukums minēts jau 1208.gadā. Citas nosaukumu versijas - Venda, Wende, Winden, Kec (krievu val.), Kies (poļu val.).

 

Vēsture

Viduslaiki

Kad Zobenbrāļu ordenis 1207.gada zemju dalīšanā ieguva teritoriju Gaujas kreisajā krastā, Cēsis tūlīt kļuva par vienu no četrām ordeņa konventu mītnēm, kas kalpoja arī kā atbalsta punkts tālākiem krustnešu iekarojumiem tagadējā Ziemeļlatvijā un Dienvidigaunijā. Sākotnēji ordeņa brāļi apmetās Riekstu kalnā - Veccēsu pilī. Atskaņu hronikā ir minēts, ka Cēsu pili būvējis ordeņa mestrs Venno (amatā no 1204. līdz 1209.g.) - taču tā drīzāk ir celta jau nākamajā gadu desmitā, pirms 1218.gada. Indriķa hronikā 1218.gadā minēta vendu (vecā) pils - vismazākā kastela Livonijā - un līdzās tai ordeņa brāļu pašu celtā jaunā pils. Abas pilis veidoja nozīmīgu nocietinājumu.

13.gadsimtā Cēsu pils bija komturejas centrs, laikā no 1297. līdz 1340tajiem, no 1429. līdz 1434. gadam, no 1470. līdz 1471. gadam un no 1480. gada līdz 1561.gadam tā bija Livonijas ordeņa mestru rezidence, t.i. no Cēsu pils tika pārvaldīta teritorija, kas ir aptuveni tikpat liela, kā mūsdienu Latvija. 1481. gadā uz Cēsu pili no Rīgas ordeņpils tika pārvests Livonijas arhīvs, zelta, sudraba, dārglietu un citu bagātību krājumi. Saskaņā ar L.Arbuzova ziņām Cēsīs laikā no 1237. līdz 1349.gadam valdījuši 15 komturi, 1255.-1461.gadā - 20 fogti un 1413.-1562.gadā - 14 mājas komturi. Cēsu pilī bieži notika ordeņa ikgadējās sapulces - kapituli, šeit tika izdoti dokumenti - tāpēc Cēsis bieži minētas viduslaiku dokumentos. Cēsis kļuva arī par Hanzas savienības locekli, šeit notika Livonijas pilsētu sanāksmes un landtāgi. Mestra Voltera fon Pletenberga laikā (1494-1535) Cēsis piedzīvoja īpašu uzplaukumu. Šajā laikā Cēsīs bija naudas kaltuve, kur kala pat zelta monētas.

Indriķa hronikā minēts, ka 1221.gadā pie Cēsu pils bija izveidojies ciems. Tas drīz kļuva par pilsētu, ap kuru tika uzcelts aizsargmūris - tas kopā ar pili veidoja vienotu nocietinājumu sistēmu.

1451.gada revīzijā minēts, ka Cēsu pilī dzīvojuši 15 ordeņa brāļi, 2 pusbrāļi un trīs priesteri, 1488.gada revīzijā atzīmēts pils labais nodrošinājums ar pārtiku. 16.gadsimta hronikās atzīmēts, ka 1495.gadā ordeņa mestrs Volters fon Pletenbergs Cēsu pilij uzcēlis trīs torņus.

Livonijas karu laikā, 1577.gadā krievu karaspēka aplenkuma laikā Cēsu pils aizstāvji sevi uzspridzināja un pēc piecām dienām pils tika ieņemta. Šie bija pirmie būtiskie Cēsu pils postījumi. Pēc arheoloģisko izrakumu liecībām, spridzināšana notikusi pils rietumu korpusā - tas tā arī vairs netika atjaunots.

Traģiskā Cēsu aizstāvju uzspridzināšanās aprakstīta Baltazara Rusova Livonijas hronikā. Cēsu pils tolaik bija iekļauta Polijai pakļautajā Pārdaugavas hercogistē un pilī bija izvietots poļu-lietuviešu garnizons. 1577.gadā Vidzemē iebruka krievu karaspēks. Šajā laikā Krievijas cara Ivana Bargā vasalis hercogs, dāņu princis Magnuss uzsāka sarunas ar poļu karali un izlaida baumas, ka krievu cars saudzēs tās pilis, kuras viņam pakļausies. Vidzemes pilis viena pēc otras tiešām arī pakļāvās. Arī cēsnieki no pils izdzina poļu garnizonu. Lai pārliecinātos par notiekošo, Magnuss ieradās Cēsīs, kur palika, lai personīgi sagaidītu Krievijas caru. Ivans Bargais bija saniknots par Magnusa patstāvīgo rīcību un centieniem pārņemt kontroli pār tik daudzām Vidzemes pilīm, vienlaikus saglabājot šo piļu nocietinājumus. Kad 1577.gada 31.augustā Ivans Bargais apmetās pie Cēsīm, viņš lika ierasties hercogam Magnusam. No sākuma tika nosūtīti Kristofors Kurselis un Fromholds Pletenbergs - viņi abi tika nopērti un nosūtīti atpakaļ uz Cēsīm ar uzstājīgu prasību pēc Magnusa. Kad pie cara ieradās Magnuss ar 25 pavadoņiem, cars atteicās ar viņu runāt. Krievi lika atvērt pilsētas vārtus. Magnuss vārtus arī atvēra - bez cēsnieku ziņas - un krievi iebruka pilsētā. Hercogs Magnuss atkal ieradās pie cara un lūdzās žēlastību pilsētas un pils iemītniekiem. Cars lika Magnusu kopā ar galma ļaudīm ieslodzīt vecā mājelē bez jumta, kur viņiem piecas dienas nācās uzturēties un domāt, ka gals tūlīt klāt.

Pils iemītnieki, zinādami par Ivana Bargā nežēlību, nolēma pili neatdot. Ivana Bargā karaspēks ap pili izveidoja zemes nocietinājumus (četras skanstis) un 4.septembrī uzsāka piecas dienas un naktis ilgu pils apšaudi.

Kad kļuva skaidrs, ka glābiņu nav kur gaidīt, pils aizstāvji - pārsvarā dižciltīgi vīri, sievas, jaunavas - izlēma sevi uzspridzināt ar pulveri. Trīs simti cilvēku sapulcējās kādā pils zālē, zem tās nolika četras pulvera mucas. Visi lūdza Dievu un pieņēma Svēto Vakarēdienu. Heinrihs Bausmanis paņēma ogli un nometās ceļos, pārējie kopā ar mācītājiem sastājās ap viņu, cits citu mierināja un uzspridzinājās.

Kad krievi iekļuva pilī, Heinrihs Bausmanis vēl bija dzīvs, taču drīz nomira. Viņu uzlika uz mieta, un krievu karaspēks Cēsīs uzsāka nežēlīgu asiņainu orģiju, cilvēkus masveidā mocīja tā, kā hronisti nebija dzirdējuši ne no turkiem ne arī no citiem tirāniem. Tiesa, līdzīgi notikumi jau bija risinājušies Ērgļos un Koknesē. (4)

1582.gadā poļi nodibināja katoļu bīskapiju, tās centru izvietojot Cēsu pilī.

17.-19.gadsimts

1604.gadā nelaimes gadījumā tika uzspridzināta Cēsu pils dienvidu korpusa zāle. 17.gadsimta sākums pils vēsturē bija nemierīgs - to vairākkārt ieņēma zviedri un poļi. 1626.gadā to atkal ieņēma zviedri un saglabāja kontroli pār pili visu atlikušo gadsimtu. Karalis Gustavs II Ādolfs pili - bijušo Cēsu bīskapiju - uzdāvināja valsts kancleram Akselam Uksenšērnam. Viņa dzimtai pils piederēja līdz 1680.gada muižu redukcijai. 1688.gadā, sagatavojot inventarizācijas plānu, aprakstītas pils telpas. Jau agrāk Cēsu pils plānos vairs netiek parādīts Livonijas kara laikā sagrautais rietumu korpuss.

1703.gadā - Ziemeļu kara laikā - pili izpostīja krievu armija. Kopš šī laika Cēsu ordeņpils vairs nav apdzīvota. 1747.gadā Krievijas imperatore Cēsu pilsmuižu uzdāvināja grāfam A.Bestuževam-Rjuminam, vēlāk tā pārgāja Volfu dzimtas īpašumā. 1777.gadā pilsmuižu nopirka grāfs K.Zīverss, viņa dzimtai pils piederēja līdz 1917.gadam.

1778.gadā austrumu priekšpils teritorijā tika uzcelta Cēsu jaunā pils, kurā iekļauta arī ordeņpils Lademahera torņa viduslaikos celtā apakšdaļa. Ap pilsdrupām 1812-1825.gadā tika izveidots ainavu parks - šādi tika izveidots viens no retajiem romantisma stila parkiem Latvijā, kur par parka elementu kalpo nevis mākslīgas pilsdrupas bet gan īstas.

20.-21. gadsimts

Kopš 1952.gada tiek veikta pakāpeniska Cēsu pils restaurācija un konservācija.

Kopš 1974.gada Cēsu ordeņpilī notiek arheoloģiskie izrakumi Z.Apalas vadībā. Izrakumi notikuši pils pagalmā, divās priekšpilīs, rietumu nogāzē ārpus pils apkārtmūrim. Izrakumos konstatēts, ka kultūrslānis vietām ir pat 16 metrus biezs, izrakumos tas ir norakts, atrakti pils rietumu korpusa pagrabi, atsegta no dienvidu priekšpils vedušā tilta apakšējā daļa. Izrakumos iegūts vairāk nekā 7000 senlietu. Pagaidām nav publicēts visaptverošs lielo izpētes darbu rezultātu un atziņu apkopojums.

 

Būves apraksts

Ārējie nocietinājumi

Cēsu pils un priekšpilis novietotas pakalnā, kas atrodas Gaujas senlejas augšējā malā, divu dziļu gravu izveidotā "pussalā". Tāpēc pils ziemeļu un rietumu malas sargā dabiskas, stāvas nogāzes. Dienvidu pusē izrakts mākslīgs grāvis, ziemeļos un ziemeļaustrumos ierīkoti uzstādināti dīķi. No dienvidiem un austrumiem priekšpilīm pieslēdzās pilsētas aizsargmūris, veidojot kopīgu nocietinājumu sistēmu. Lai dīķu ūdens neiesūktos zemē (dīķi bija augstu pacelti virs Gaujas ielejas), dīķu gultne bijusi izklāta ar aptuveni 8 centimetrus biezu zilo mālu kārtu. (4)

Pils uzbūve

Cēsu pils tās īpašās nozīmes dēļ ir viena no lielākajām viduslaiku pilīm Latvijā, tās mūru kopgarums bijis ap kilometru. Būve celta pārsvarā no dolomīta, vietām lietoti laukakmeņi, velvēm izmantoti ķieģeļi un profilķieģeļi. Būvi veido galvenā pils un trīs priekšpilis - dienvidu, austrumu un ziemeļaustrumu priekšpilis. Dienvidu priekšpils atdalīta no galvenās pils ar pilsgrāvi, pār kuru uz ieeju pilī vedis 42 metrus garš mūrēts tilts, priekšpilij bija apaļš tornis, kurš varētu būt celts 15.gadsimta otrajā pusē. Austrumu priekšpils ir bijusi neliela, tās ziemeļu mūrī atradās Lādemahera tornis (visdrīzāk celts 15.gadsimta beigās). Tagad šīs priekšpils vietā uzcelta Jaunā pils. Trešā priekšpils apņēma galveno pili no ziemeļaustrumu puses - dažos 17.gadsimta plānos atzīmēts, ka arī šai priekšpilij bijis Ziemeļu tornis un vārtu tornis - tie virs zemes nav saglabājušies. 17.gadsimta plāni liecina, ka priekšpilīs atradās saimniecības telpas. Rietumos no pils pie ziemeļu korpusa saglabājušās tilta vai danskera balstu atliekas. Lai iekļūtu pilī, nācās iet caur vienu no priekšpilīm, šķērsot akmens tiltu un iziet caur vairākiem vārtiem.

Plānā pils veidoja neregulāru četrstūri ar četriem korpusiem un iekšējo pagalmu, pils aizņēma gandrīz 60x60 metrus lielu laukumu. Pašai pilij bija trīs torņi ziemeļu, dienvidu un rietumu stūros.

Pilnvērtīga būvizpēte Cēsu pilij nav veikta. Pētnieki K.Lēviss of Menārs (1922) un A.Tūlse (1942) piedāvā savu pils būvvēstures versiju: 13.gadsimtā celta vienjoma kapela, kas tagad atrodas ziemeļu korpusa austrumu galā. Šī kapela ar detaļām romānikas stilā bijusi 25 metrus gara un 9,75-11 metrus plata. Savukārt ziemeļu korpusa otrā galā visdrīzāk atradusies kapitula zāle jeb konventa zāle - greznākā pils telpa. K.Lēviss of Menārs uzskatīja, ka sākotnēji konvents sastāvējis tikai no viena četrstūraina torņa, kam bijušas 5 metrus biezas sienas. Ap 1400.gadu tika pabeigtas pārbūves gotikas stilā, uzceļot pārējos pils korpusus līdz trīs stāvu augstumam. Mūsdienās no tiem virs zemes gandrīz pilnā sākotnējā augstumā saglabājušās austrumu un dienvidu korpusa sienas.

Austrumu korpusa otrajā stāvā atradās remteris - liela ēdamtelpa - tās izmēri bija 22 x 11 metri, telpai bija divi jomi. Dienvidu korpusā atradās svētku zāle jeb varbūtējais ziemas remteris - vienjoma telpas izmēri ir 20,6 x 7,8 metri. Abas šīs lielās telpas pārsedza velves - pie sienām joprojām redzamas grezni kaltas velvju konsoles, kas veidotas gotikas stilā.

Cēsu pils ārsienu biezums sasniedza 3,15 metrus. Galvenā ieeja iekšpagalmā vedusi cauri dienvidu korpusam. Pils pagalmā bija aka, no pagalma pavērās skats uz vaļēju divstāvu galeriju.

Ap 1400.gadu pils rietumu stūrī tika uzcelts plānā kvadrātisks tornis, tā malu garums bija 17 metri. Tornim bija 8 x 6,7 metrus liela pagrabtelpa. Ap 15.gadsimtu šim tornim uzcelta apaļa augšdaļa, tās diametrs 16,7 metri. Šī torņa otrajā stāvā izbūvēta 7,75 x 8,1 metrus liela mestra dzīvojamā telpa (1522) - telpai joprojām saglabājusies grezna tīkla velve (viens no autentiskākajiem un greznākajiem gotisko velvju paraugiem Latvijā) un kamīns. Šīs telpas sienas bija apmestas un apgleznotas ar reliģiskiem sižetiem, telpa bija apkurināta ar kamīnu, te bijusi arī tualete un guļamniša. Trešajā stāvā atradās ieroču noliktava.

Zem remtera austrumu korpusa pirmajā stāvā atradās maizes ceptuve, virtuve ar pavāra istabiņu. Ziemeļu galā starp kapelas sienu un virtuvi atradās alus darītava. Hronikās minēts, ka Cēsu pilsmuižā alus darītava bijusi jau 1590.gadā - šo gadu uzskata par Cēsu alusdarītavas dibināšanas gadu. Visdrīzāk alu šeit gan darīja jau agrāk.

Pils ziemeļu un dienvidu stūros ap 1500.gadu tika uzcelti vēl divi apaļi, īpaši masīvi torņi, kuru sienu biezums sasniedza 4 metrus, torņu diametrs bija 13 - 14 metri. Ziemeļu torņa otrā stāva iekštelpai ir sešstūra forma, kaut gan pats tornis ir apaļš. Savukārt dienvidu torni (Garo Hermani) rotā divas dekoratīvo arkāžu joslas. Dienvidu torņa pagrabā bija cietums - tā bija apaļa telpa ar 4,1 metru diametru, sienu biezums sasniedza 4,7 metrus.

Mākslas pieminekļi un interesantas detaļas

Vienjoma kapelā pils ziemeļu korpusa austrumu galā - dolomīta būvdetaļas vēlās romānikas stilā.

Lielā ēdamzāle 1582.gadā bija rotāta ar ordeņa mestru attēliem. Jau 16.gadsimta beigās šī telpa bija bojāta.

1971.gadā, ar ekskavatoru atrokot pazemes ejas, tika uziets bagātīgs dārglietu depozīts (sk. aprakstu pie nostāstiem).

1974.gada arheoloģiskajos izrakumos tika atklāti pieci apbedījumi. Vienā apbedījumā telpas dienvidrietumu stūrī atsedza ap 25-30 gadus vecas sievietes skeletu kopā ar sešgadīga bērna skeletu. Ap vidu sievietes skeletam bja pīta sudraba josta ar važiņā piestiprinātu monogrammu BB. Līdzās jostai bija trīs dzelzs atslēgas, naža maksts ar brokāta lenti un sīku pērlīšu rozetēm rotāts maciņš. Maciņā atradās īpatnēja sudraba saliekamā karote - dakšiņa, bronzas uzpirkstenis, stikla krelles, zelta brokāta diegi un kalnu kristāla plāksnīte. (4)

1993.gada izrakumos atrasti desmit krāsns podiņi ar cilvēku attēliem, tai skaitā Mārtiņa Lutera attēlu. (1)

 

Nostāsti

16.gadsimtā krievu karaspēks jau septiņus gadus bija aplencis Cēsu pili un pilsētu taču nespēja to ieņemt. Krieviem ļoti trūka pārtikas - lai viņus kaitinātu, zviedri katru rītu uz pils mūriem esot sūtījuši kazu, uz kuras apzeltītajiem ragiem bija savērti kliņģeri.

Zviedriem bijušas zināmas trīs pazemes ejas no pils - viena vedusi uz netālo Pubuliņu pauguru pie pils, otrā - uz Āraišiem, trešā - uz Cesvaini. Zviedri visu sev nepieciešamo esot sagādājuši pa šīm ejām. Krieviem tas, protams, nebija zināms.

Reiz kalējs Šķībusts gāja pie krieviem un prasīja, vai viņi grib, lai kalējs palīdz ieņemt pilsētu un pili. Kāpēc nē? Tā nu kādā vējainā dienā kalējs Šķībusts ietinās salmu kūlī, kurš it kā vēja pūsts aizripinājās līdz pils vārtiem, Šķībusts izgatavoja atslēgas nospiedumu vaskā un līdz ar vēju atkal aizripoja prom. Kad viņš izkala atslēgu, viņš tādā pat ceļā atkal nokļuva līdz vārtiem un tos atslēdza, ielaizdams krievus pilsētā.

Zviedri tai brīdī nāca ārā no baznīcas - neviens nesaprata kā - bet krievi bija pilsētā! Krievi sāka slepkavot pilsētniekus tā, ka asinis plūda it visur un pat ieplūda zābakos.

Kalējs Šķībusts kā atalgojumu saņēma saimniecību, ko līdz šai dienai sauc par Šķībustiem. (3, 4)

...

Pirms Otrā pasaules kara pie Šķībustiem Raiskuma pagastā tiešām atrasts 16. un 17.gadsimta dālderu depozīts - tātad māju īpašnieki ir bijuši turīgi. Zviedru arklu revīzija 1638.gadā Šķībustu saimnieku min kā brīvu cilvēku, pārējie līvu māju iemītnieki ir dzimtzemnieki. Līdz pat 18.gadsimta beigām Šķībustu dzimta bija vienīgie līvu pagasta iemītnieki, kam individuāli piederēja gruntsgabals Cēsīs, kamēr citi bija līvu kopīpašums. (4)

...

No Lielās Ellītes (ala ziemeļos no Cēsīm) vedusi eja uz pili Cēsīs. Reiz kāds drosminieks gribējis pārbaudīt, vai tiešām no alas var nokļūt pilī. Viņš alā iegājis, taču kopš tās dienas pazudis. Vēlāk ļaudis uzzinājuši, ka viņš pilī tiešām nokļuvis, taču pils pagalmā tik ilgi pērts, līdz nomiris. Kopš tiem laikiem ala iesaukta par Lielo Ellīti. (3)

...

Zem Cēsu pils mūriem atrodoties pagrabi, kur esot noraktas visādas mantas. Vienā pagrabā esot liela dzelzs lāde, kas pilna ar zelta un sudraba lietām, bet uz lādes tupot liels, melns suns ar ugunīgām acīm un nelaižot nevienu sev klāt. No šiem pagrabiem ejot arī pazemes ejas. Reiz kāds nebēdnieks nokāpis pagrabos apskatīties. Pēc ilgāka laika viņš iznācis ārā pa smilšakmens alu, kas atrodas pils parkā. Pārdrošnieks iznesis lielu sidraba lukturi, bet pats palicis mēms un nevarējis nekā izstāstīt. (3)

...

1920jos gados Cēsu policijas protokolu grāmatā reģistrēts šāds notikums:

"Es, Cēsu policijas kārtībnieks tāds un tāds, svētdienā, dievkalpojuma laikā tiku izsaukts uz Sv.Jāņa baznīcu. Tur atrasts paslēpies jauns cilvēks ar virves rituli pār plecu, vienā rokā maisiņš ar ēdamlietām, Bībeli, āmuru un meiseli (kaltu), bet otrā laternīte. Jauno cilvēku pie baznīcas kalpotāja prasības nogādāju policijā, kur viņš tapa nopratināts un pastāstīja:

"Mans vārds ir Jānis, man ir sešpadsmit gadu un es esmu Cēsu aptieķnieka Grīnberga dēls. Man nebija ļaunu nolūku pret dievkalpojumu, es tikai gribēju nogaidīt tā beigas, lai nokļūtu Cēsu Sv.Jāņa baznīcas pagrabos un pa pazemes eju tālāk pilī. Es gribēju paņemt pils pagrabā esošo zeltu.

Es kādreiz ielīdu šajā ejā no pilsdrupu puses. Pirmos metrus izstaigājuši daudzi, bet tālāk iet traucē iebrukušie akmeņi. Būdams slaids zēns, es tiem tomēr izlīdu cauri un nokļuvu garā koridorā. Tam vienā pusē bija viens gaņģis (telpa), tālāk otrā pusē otrs gaņģis, bet tālāk iepriekšējā pusē trešais gaņģis. Iegāju trešajā gaņģī, kur pie vienas sienas bija liela ozolkoka lāde ar priekškaramo atslēgu, pie otras sekreters ar daudzām atvilktnītēm, bet pie trešās piestiprināti divi sakrustoti zobeni.

Lādi atvērt nevarēju, tā bija pārāk stipri taisīta. Piegāju pie sekretera un attaisīju vienu atvilktni. Tajā bija ļoti daudz zelta naudas, bet, līdzko es tai pieskāros, tā no viena pagraba stūra man piepeši līda virsū čūska ar pīles galvu un spīdošām acīm. Pārbijies nometu zeltu un metos bēgt, lai paglābtos no čūskas. Tomēr biju aizskrējis uz otru pusi, ilgi maldījos lielajos pagrabos, kamēr tiku ārā. Izrādījās, ka esmu nokļuvis Sv. Jāņa baznīcā." (3)

...

1927.gada 27.augusta "Cēsu Avīze" jau ziņo, ka Cēsu pilsdrupās glabājoties milzu bagātības un notiek aktīva to meklēšana. Avīze šiem notikumiem seko pusotru mēnesi, taču pamazām interese noplok. Tomēr pilsētā klejo daudz baumu. Tuvāk meklējot augstāk minēto policijas protokolu arhīvos atrast neizdodas - jādomā, ka stāsts ir izdomāts. Tomēr Pieminekļu valdē Kornēlijs Grīnbergs (stāstā minētā jaunekļa tēvs) tiešām iesniedzis lūgumu un iemaksājis naudas summu (50 000 rubļu galvojums), lai sāktu izrakumus Cēsu pilsdrupās. Avīzē pārpublicēti Grīnberga jaunākā stāsti par to, ka viņš ar draugu pazemes telpās atradis brīnišķīgus dārgumus lādēs, taču viņus aizbaidījusi čūska. Pieminekļu valde uzsāka izrakumus, pa nakti izrakumu vietā norīkojot policistu, pilsētā klīst baumas par slepeni iznestām bagātību lādēm. Korespondents uzzina no kāda strādnieka ka nekādas bagātības atrastas neesot, taču atrasta pazemes eja ar sānejām, kas aizbirušas. Tās atrakt nav izdevies. Grīnbergs jaunākais stāsta arī par milzu grāmatu ar zeltītu gadaskaitli "1209" uz vāka - grāmatā bijis teksts vācu un latīņu valodās. 1927.gada izrakumos izdevās atklāt vītņu kāpnes un pazemes durvju ailas.

1971.gadā ar ekskavatoru vēlreiz šīs kāpnes tika atsegtas, ekskavatora kauss saārdīja arī bagātu depozītu. Diemžēl neuzzināsim, cik daudz bagātības šajā depozītā bija un kā tās bija noglabātas. Tika atrastas 965 monētas (1529. - 1577.gads), sudraba zizlis, 10 sudraba plāksnītes un jostas veida sudraba rota, uz divam tās sudraba plāksnēm uzraksts "Wolter Strick". Šie notikumi uzjundīja jaunu interesi par pilsētas senvēsturi. (4)

...

Kur tagad atrodas Cēsu stacija, tur senos laikos esot bijušas akmeņlauztuves, no kurām ņemti akmeņi Cēsu pils celšanai. Stāsta, ka cilvēki esot nostādīti divās rindās no akmeņlauztuvēm līdz pilskalnam. Izlauztos akmeņus cits citam padevuši, un tā nepārtrauktā straumē akmeņi plūduši uz pili. Rindu vidū stāvējuši uzraugi. Arī sievietēm bijuši jāceļ smagie akmeņi. Sievietēm, kam bijuši zīdāmi zēni, dota atļauja trīs reizes dienā bērnu pazīdīt, bet tām, kurām meitenes - tikai divas reizes. (20.gs. sākumā pierakstīts stāsts. (4))

...

Cēsu Vēstures un mākslas muzeja darbiniece Dace Tabūne stāsta, ka 1977.gadā Cēsu pils spridzināšanas 400. gadadienā nakts pilī bijusi īpaši baisa. Pilī esot skanējusi mūzika, cilvēku čalas, kāds kaut ko skaļāk iesaucies, esot skanējušas mēbeles tā, it kā tās pārbīdītu. Šādas skaņas turpinājušās kādu laiku līdz kļuvis skaidrs - tiek organizēta mirušo balle. (4)

 

Pētījumi un rekonstrukcija

• 18. gadsimta beigas, 19.gadsimta sākums - J.K.Broce, apraksts un zīmējums, savā krājumā ievietojis arī citu autoru darinātus Cēsu pilsdrupu attēlus;
• ap 1829.g. - V.Tušs un K.Kunce, plāns un zīmējums Pauluči albumam;
• 19.gs. pirmā puse - grāfs Zīverss, nelieli izrakumi un atsevišķu izdrupumu aizmūrēšana;
• 1914.g. - Rietumu torņa konservācija un apjumšana;
• 1927.g. - Pieminekļu Valde, pazemes eju izrakumi;
• 1937.g. - Dienvidu torņa remonts;
• 1952.-1960.g. - arhitekts O.Treiguts, Ziemeļu torņa un sienu konservācija;
• 1959.-1960. - R.Malvess, arheoloģiskie izrakumi, pils vēsturiskās izpētes materiālu apkopojums;
• 1973.-1989. - I.Stukmanis, pilsdrupu konservācijas projekta izstrāde;
• 1974. - J.Apals, arheoloģiskie izrakumi;
• 1975.-2005. - Z.Apala, arheoloģiskā izpēte.

 

Saistītie pieminekļi

1. Riekstu kalns - pilskalns
2. Veccēsu viduslaiku pils
3. Cēsu pilsētas vēsturiskais centrs
4. Cēsu nocietinājumu mūru fragmenti
5. Cēsu Jaunā pils
6. Cēsu pils ratnīca - stallis
7. Cēsu pilsmuižas klēts
8. Cēsu Sv. Jāņa luterāņu baznīca
9. Cēsu pils parks
10. Cēsu Vēstures un mākslas muzejs

 

Citi attēli

---

---

 

Izmantotie informācijas avoti

1. Apala Z. Arheoloģiskie izrakumi Cēsu viduslaiku pilī. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu 1992. un 1993. gada pētījumu rezultātiem. Rīga, 1994
2. Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga, 2004.
3. Plaudis A. Ceļvedis pa teiksmu pilīm. Rīga, 2004.
4. Rukšāne G. Cēsu rajona pilis un muižas stāstos, nostāstos un spoku stāstos. Cēsis, 2007.
5. Zilgalvis J. Pearls of Latvia. Full color guide to 40 of the most beautiful castles, palaces and manors in Latvia. Rīga, 2000-2001.
6. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas mājas lapa http://www.mantojums.lv, apmeklēta 2008. gada 21. decembrī