Kokneses viduslaiku pils

ENGLISH

Nr:	12        (visu pieminekļu saraksts)
Kategorija:	Viduslaiku pilis, Pilis un muižu kungu mājas
Adrese:	(Aizkraukles rajons), Kokneses novads, Kokneses pagasts, Kokneses parkā, Pērses un Daugavas satekā
Kad celta:	Neilgi pēc 1209.gada
Kondīcija:	Daļēji konservētas drupas
Vērtība:	Arhitektūra, arheoloģija
Aizsardzības statuss:	Valsts nozīmes arheoloģijas piemineklis Nr.118 (kopā ar senpilsētu), valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Nr.6160.

 

Īss apraksts

Viena no lielākajām un nozīmīgākajām viduslaiku pilīm Latvijas teritorijā bija Kokneses pils. Ainaviskajā, 30 metrus augstajā ķīļveida kalnā starp Pērsi un Daugavu jau atradās latgaļu pilskalns. Rīgas arhibīskapa mūra pils celtniecība šeit uzsākta 1209.gadā, neilgā laikā tapa milzu pils ar priekšpili un nocietināto Kokneses pilsētu tai līdzās.

Kokneses pils pamesta pēc vareno rietumu torņu uzspridzināšanas 1701.gadā un līdz mūsdienām saglabājušās tikai iespaidīgas drupas. Pēc Pļaviņu HES ūdenskrātuves uzplūdināšanas ūdens sasniedzis pils pamatus - pilsdrupas tagad ir apdraudētas un tiek nostiprinātas ar dzelzsbetona konstrukcijām zem ūdens līmeņa. Pilsdrupas joprojām ir vienas no ainaviskākajām Latvijā.

 

Citi nosaukumi, nosaukuma izcelsme

Biežāk lietotais nosaukums vācu valodā - Kokenhusen, senākais nosaukums - castrum Kukonois (1211). Nosaukumam vēl daudz versiju - Kocanois, Kukonoys, Kukennoys, Cocanis, Cokenhuzen, Kakenhuszen, Kokenhausi u.c.

 

Vēsture

Viduslaiki

Kokneses mūra pils celta uz senāka latgaļu pilskalna - pirms pils celtniecības šeit valdīja Vesceke. No 14 izdalītajiem pils kultūrslāņa iedalījumiem astoņi attiecas uz aizvēsturisko laikmetu pirms mūra pils celšanas. Pirmoreiz Koknese minēta Indriķa hronikā - šeit minēta Vescekes ierašanās pie bīskapa Alberta 1205.gadā. 1207.gadā, atdodot pusi no pils un savām zemēm Vesceke kļuva par bīskapa vasali. Taču jau 1208.gadā Daniels no Lielvārdes nodevīgi uzbruka Koknesei un sagūstīja Vesceki. Rīgas bīskaps lika viņu atbrīvot un apdāvināt, uz Koknesi nosūtīja 20 karavīrus un mūrniekus pils nostiprināšanai. Vesceke vāciešiem uzbruka, lielāko daļu nogalināja, nodedzināja savu pili un devās uz Krievzemi.

1209.gadā bīskaps Alberts lika Koknesē uzcelt labi nocietinātu pili. Vienu trešdaļu no pils viņš nodeva Zobenbrāļa ordenim, divas trešdaļas izlēņoja bruņiniekam Rūdolfam no Jērihovas. Ordenis un Rīgas bīskaps Koknesē kopā valdīja neilgi. 1213.gadā bīskaps Alberts apmainīja ordeņa Kokneses daļu pret Autīnes novadu un šādi kļuva par vienīgo Kokneses īpašnieku. Pāvests Aleksandrs IV 1255.gadā apstiprināja, ka Koknese ir Rīgs arhibīskapa īpašums. Nākamais Kokneses pils lēņa turētājs bija bruņinieks Meinards, tad Dītrihs. 1221.gadā Dītrihs pie Kokneses ar 15 vāciešiem un 74 latgaļiem sakāva 600 vīru lielu lietuviešu sirotāju pulku. 1269.gadā, apprecot Dītriha atraitni Sofiju jeb vai atpērkot no viņas mantojuma tiesības, Koknesi lēņa valdījumā ieguva Hanss Tīzenhauzens. Tīzenhauzeni Koknesē valdīja līdz 1397.gadam - šajā gadā arhibīskaps Johans V no Valenrodes visu pili paturēja sev. Tagad pili pārvaldīja arhibīskapa iecelts fogts. Koknese kļuva par vienu no trim arhibīskapa galda pilīm - ik gadu šeit vasarā uzturējās pats arhibīskaps ar savu galmu.

15.gadsimta pirmajā ceturksnī - arhibīskapa Heninga Šarpenberga laikā - pils tika pārbūvēta, tai skaitā tika uzcelts tornis - Garais Henings.

1479.gadā Livonijas ordeņa mestrs Bernds no Borhas sagūstīja un Kokneses pilī gūstā turēja Rīgas arhibīskapu Silvestru Stodevešeru. Savukārt 1556.gadā ordeņa mestrs Vilhelms Firstenbergs Kokneses pilī sagūstīja pēdējo Rīgas arhibīskapu Brandenburgas Vilhelmu un viņa koadjutoru Meklenburgas Kristapu.

Jau 13.gadsimtā līdzās pilij sāka veidoties Kokneses pilsapmetne. 1277.gadā Rīgas arhibīskaps Johans I no Lūnes Koknesei piešķīra pilsētas privilēģijas. Šajā dokumentā minēts arī pilsētas mūris - tātad pilsētas tipa apmetne Koknesē pastāvēja jau pirms tam. No 1345.gada zināms Kokneses pilsētas zīmogs - tajā attēlots apustuļa Pāvila krūšutēls. Vairākkārt, kopš 1326.gada rakstos minēta Sv.Pāvila baznīca Koknesē. Koknese bija arī Hanzas savienības locekle. Pils pelnīja no muitas - gar to pa Daugavu garām peldēja plosti un kuģi ar precēm.

Pēc Livonijas valsts sabrukuma Kokneses pils un pilsēta nonāca Polijas pakļautībā. 1577.gadā Koknesi, arī pili, ieņēma Ivana IV karaspēks. Taču vēlāk pilī atkal nostiprinājās poļi.

17.-19.gadsimts

17.gadsimta sākuma poļu-zviedru karos pils vairākas reizes nonāca gan zviedru gan poļu rokās. 1621.gadā Gustava II Ādolfa karaspēks pili ieņēma pēc 16 dienas ilga aplenkuma. 1636.gadā zviedri Koknesi izsludināja par apriņķa pilsētu - līdzās trim pārējām - Rīgai, Tērbatai un Pērnavai. 1656.gadā Koknesi ieņēma Alekseja Mihailoviča karapulki, krievi Koknesi pārdēvēja par Dmitriju, šeit uzsāka ierīkot Krievijas eksportpreču centrālās noliktavas. Jau 1661.gadā Koknesi atkal bija ieņēmuši zviedri.

Pēc daudzajiem kariem 17.gadsimta otrajā pusē Kokneses pilsēta panīka. Pēc Jaunjelgavas nodibināšanas pilsēta zaudēja arī tranzīta centra nozīmi. 1700.gadā, Ziemeļu kara laikā, Kokneses pili ieņēma poļu-sakšu karaspēks. Pēc zaudētās Spilves kaujas sakšu pulkvedis Ādams Heinrihs Bose 1701.gada 25.jūlijā pulksten 5 no rīta uzspridzināja abus Kokneses pils rietumu torņus. Kopš šī laika pils vairs nav apdzīvota.

1744.gadā Krievijas ķeizariene Koknesi dāvināja grāfam Šuvalovam. 1780.gadā pili nopirka Oto fon Lēvenšterns - viņa dzimtas rokās Koknese palika līdz 1920.gada agrārajai reformai. Netālu no viduslaiku pils Kokneses parkā tika uzcelta jaunā muižas pils. Kokneses pilsdrupas jau 19.gadsimta beigās kļuva par iecienītu tūrisma objektu.

20.-21. gadsimts

Pirmā pasaules kara laikā Kokneses pils drupas atradās uz frontes līnijas, taču biezie mūri īpaši necieta.

Pēc Pļaviņu HES ūdenskrātuves izveides ūdens līmenis pacēlās līdz mūra pils pamatiem un sāka tos izskalot. Pils pamati kopš 1990jiem gadiem tiek nostiprināti, zem vidējā ūdens līmeņa veidojot dzelzsbetona aizsargjoslu. Vienlaikus notiek pils virsējo mūra daļu atrakšana un konservēšana.

 

Būves apraksts

Ārējie nocietinājumi

Pils celta uz dabiska kalna, kas kādreiz, pirms hidroelektrostacijas ūdenskrātuves uzpludināšanas, pacēlās 30 metrus virs Daugavas. Kalns atrodas pie Pērses ietekas Daugavā. Pati pils aizņēma ap 0,2 hektārus, priekšpils bija 0,4 ha liela un senā pilsēta - 3,6 ha liela.

Starp pili un priekšpili bija sauss grāvis, abi tā gali bija noslēgti ar mūri. Priekšpils no trim pusēm bija aizsargāta ar mūri, mūra nav bijis tikai galvenās pils pusē. Starp priekšpili un pilsētu atradās vēl viens sauss grāvis. Pieejas pilij un priekšpilij sargāja paceļamie tilti.

No pilsētas priekšpilī ieeja veda caur stūra torni Pērses pusē. Arī šeit grāvja gali bija noslēgti ar mūri. Ieejas torņos sargāja nolaižamās restes.

Arī ap Kokneses pilsētu bija uzcelts aizsargmūris.

17.gadsimtā ap pili tika izveidoti zemes nocietinājumi, kas vietām pārsedza senākas būves.

Pils uzbūve

Kokneses mūra pils tika aktīvi izmantota ap 500 gadus - šajā laikā tā tika vairākkārt pārbūvēta, atjaunota un papildināta ar jaunbūvēm. Līdz ar to nav iespējams iztēloties 13.-14.gadsimta Kokneses pili pēc 17.gadsimta plāniem un zīmējumiem. Diemžēl arī 1960.-1961.gada izrakumu materiāli tā arī palikuši neapstrādāti un nepublicēti, vienkopus nav pilnībā apkopoti visi pieejamie dati par pils būvvēsturi. Mēs varam iegūt priekšstatu tikai par vēlo viduslaiku pils izskatu pēc 1590. un 1599.gada pils revīzijas protokoliem un 17.gadsimta pils plāniem un attēliem.

Šajā laikā Kokneses pils galvenā daļa sastāvēja no diviem korpusiem - viens bija izvietots gar Daugavas stāvkrastu un otrs - gar Pērses stāvkrastu. Abiem korpusiem bija divi dzīvojamie stāvi un trešais - ieroču galerijas stāvs bēniņos. Pils tika celta no dolomīta, kas iegūts netālu Daugavas krastu atsegumos. Pils logu un durvju ailu apdarē, velvju pārsegumos izmantoti ķieģeļi. Pils ārējo mūru biezums bija 3,8 - 4 metri, pagalma pusē - 2 - 2,5 metri.

Kokneses pilij bija pieci torņi. Divi masīvi torņi un mazāks tornis starp tiem kā milzu kuģa priekšgals bija pavērsti pret dienvidrietumiem, lejup pa Daugavas straumi. Cits - pats garākais tornis - saukts par Garo Heningu kāda Rīgas arhibīskapa vārdā. Vēl divi torņi atradās pils austrumu puses abos stūros. Zem abiem lielākajiem rietumu puses torņiem bija ierīkots cietums.

Korpusā gar Pērses stāvkrastu atradās liels alus brūzis, maizes ceptuve un pils virtuve. Daugavas krasta korpusā atradās ar zirgiem darbināmas dzirnavas. Otrajā stāvā atradās dzīvojamās telpas un sanāksmju zāles. Pērses pusē atradās ēdamtelpa un tuvāk rietumu gala tornim - kapela ar trim logiem uz pagalmu.

Pils logiem 16.gadsimtā bijušas stikla rūtis. Apkurei otrajā stāvā bija ierīkotas podiņu krāsnis un kamīni. Pagalma vidū bija ierīkota aka - tā bijusi izcirsta klintī un izklāta ar mūri.

Priekšpilī bija izvietoti kalpotāju dzīvokļi, smēde, klēts, staļļi.

Līdz mūsdienām ir saglabājušās iespaidīgas pils drupas. Līdz divu stāvu augstumam ir saglabājušās pils ārējo sienu drupas gar Pērsi un Daugavu, saglabājusies arī daļa no pagalma sienām. Pilnībā zuduši ir masīvie rietumu torņi, kas tika uzspridzināti 1701.gadā. Pārējās pils telpas klāj drupas un kultūrslānis, kas vietām ir līdz 7 metrus biezs.

Mākslas pieminekļi un interesantas detaļas

Pils mūros un drupu slānī saglabājušās daudzas no akmens kaltas būvdetaļas, taču tās vēl nav izvērtētas un datētas. Tā, piemēram, atšķiras uzskati par pret Daugavu pavērsto logu ailu akmens ietvaru vecumu - V.Neimanis un A.Tūlse attiecina šos ietvarus uz romānikas stilu. R.Malvess un I.Stukmanis tos attiecina uz ievērojami vēlāko renesanses stilu.

...

Ā.Stubavs 1961.-1966.gada izrakumos zem Kokneses pils atrada senākās koka pils atliekas, taču tika atrastas arī mūru atliekas. Ā.Stubavs uzskatīja, ka tās ir atliekas no senākās mūra celtnes Austrumbaltijā. Šī mūra tuvumā atrasta arī bronzas zvana apakšdaļas atlūza.

 

Nostāsti

Ceļot pili kaļķa sajaukšanai ūdens vietā esot lietots piens, ko vajadzēja piegādāt apkārtnes zemniekiem. (2)

...

Kādā no Kokneses pils pagrabiem glabājas veca nauda, ko te savācis Velns. Viņš pats naudu sargā, gulēdams uz lādes vai nu melna sunīša vai čūskas izskatā. (2)

...

Kokneses pilskunga meita reiz iemīlējusies pils dārzniekā. Kad pilskungs padzirdējis, ka meita gribot precēties ar vienkāršu dārznieku, viņš meitu ieslēdzis pils augstākajā tornī. Kad dārznieks nav gribējis atteikties no meitas rokas, pilskungs licis to nogalināt. Meita pa torņa logu to redzējusi un nolēkusi zemē.

Vēlāk viņu daudzkārt redzējuši sēžam Pērses krastā un uz akmens sukājot matus. Ja kāds pienācis tuvāk, meitene pazudusi. Ja kāds meiteni pamanījis un bēdzis, viņa skrējusi pakaļ veltā cerībā, ka ieraudzījusi savu mīļoto dārznieku. (2)

 

Pārējie attēli

---

---

---

 

Pētījumi

• 1792. - K.G.Grass, zīmējums J.K.Broces krājumam, krājumā iekļauti arī 1796. un 1797.gadu drupu zīmējumi, senāku attēlu kopijas;
• ap 1828. - V.Tušs, pilsdrupu plāns Pauluči albumam;
• 1839. - F.Krūze, pils plāna shēma;
• 1899. - K.Lēviss of Menārs, pils plāna zīmējums, pilsdrupu apraksts;
• 1961.-1963. - T.Ciparsons - fotofiksācija un R.Malvess - arheoloģisko izrakumu uzsākšana, vēsturisko ziņu apkopojums par Kokneses senajiem attēliem;
• 1961.-1966.g. - A.Stubavs, arheoloģiskie izrakumi pilī, priekšpilī un Kokneses senpilsētā;
• 1986.-1989.g. - I.Žeiere, arheoloģiskie izrakumi;
• 1991.-2000.g. - M.Ruša - pilsdrupu mūru virskārtas atrakšana, I.Stukmanis - arhitektūras fiksācija un konservācijas projekta izstrāde.

 

Saistītie pieminekļi

1. Kokneses pilskalns un senpilsēta
2. Kokneses parks
3. Akmens krusti Kokneses parkā
4. Lielgabali Kokneses parkā
5. Pērses ūdenskritums (nepastāv)
6. Pērses mazais ūdenskritums (nepastāv)
7. Kokneses muižas pils atliekas

 

Izmantotie informācijas avoti

1. Caune A., Ose I. Latvijas 12. gadsimta beigu - 17. gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga, 2004.
2. Plaudis A. Ceļvedis pa teiksmu pilīm. Rīga, 2004.
3. Ruša M. Arheoloģiskie izrakumi Kokneses pilī. Zinātniskās atskaites sesijas materiāli par arheologu 1994. un 1995. gada pētījumu rezultātiem. Rīga, 1996
4. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas mājas lapa http://www.mantojums.lv, apmeklēta 2008. gada 21. decembrī