| Koordinātes: | 57°03'17,28'' Z
24°05'33,80'' A
Google Maps (nav precīzi lokalizēta, iespējama līdz 40 metru kļūda) |
| Nr: | 159 (visu pieminekļu saraksts) |
| Kategorija: | Viduslaiku pilis |
| Adrese: | Rīga, Vecdaugava, Airu ielā 79a |
| Nosaukuma varianti: | Dünamünde, Monasterio Dunamundensi, Dynemunde |
| Kad celta: | ap 1205.g., pēc 1305. |
| Kondīcija: | Nav saglabājusies |
| Vērtība: | Arhitektūra, arheoloģija |
| Aizsardzības statuss: | Valsts nozīmes arheoloģiskais piemineklis Nr. 2075 |
Svētā Nikolaja Daugavgrīvas klosteri dibināja cisterciešu ordeņa mūki bīskapa Alberta vadībā. Rakstītos avotos klosteris pirmo reizi minēts 1205.gadā.
Vēsture
Nocietinātais, no mūra celtais klosteris tika novietots pie toreizējās Daugavas gultnes 2,5 kilometrus no ietekas jūrā. Mūsdienās Daugavai ir cita gultne un klostera atrašanās vieta tagad atrodas līdzās vecajai Daugavas gultnei - Vecdaugavai.
13.gadsimts
13.gadsimta sākumā bīskaps Alberts lika celt krustnešu atbalsta punktu - cisterciešu klosteri, kam deva Daugavgrīvas un arī Svētā Nikolaja kalna vārdu. Klosteris jau kopš pirmsākumiem kalpoja kā cietoksnis, kas pie Rīgas jūras vārtiem palīdzēja kontrolēt jūras ceļu un piesedza Rīgu jūras uzbrukumu gadījumā. Indriķa hronikā šī klostera celšana minēta saistībā ar 1202., 1205. un 1208.gadu - iespējams, klosteris pabeigts tomēr nedaudz vēlāk. Mūku konvents esot ieradies no Vācijas. Pirmo Daugavgrīvas abatu Teodorihu 1211.gadā iecēla par Igaunijas bīskapu un viņa vietā Daugavgrīvā nāca Bernhards no Lipes - vēlākais Zemgales bīskaps.
Klosteris drīz ieguva plašus zemes īpašumus abos toreizējos Daugavas krastos un mūki aktīvi nodarbojās ar saimniecisko darbību, tai skaitā cēla dzirnavas Mīlgrāvī.
Daugavgrīvas pils. Džakomo Lauro gravīra.
1601.g.
Jau drīz klosterim nācās pildīt tā izveides mērķus. 1215.gadā klosterim uzbruka sāmsalieši - viņi centās ar akmeņiem pildītām laivām aizsprostot upes grīvu. Kaujā pie Daugavgrīvas apvienotais rīdzinieku un krustnešu kasaspēks guva uzvaru.
1228.gada augustā klosteri ieņēma, nodedzināja un mūkus nogalināja kurši un zemgaļi. Klosteri neilgi pēc tam atkal atjaunoja.
1263.gadā Rīgas rāte noslēdz līgumu ar toreizējo Daugavgrīvas klostera abatu Vilhelmu par to ka klosteris apņēmās klosteri un tā zemes īpašumus nepārdot nevienam citam kā Rīgas pilsētai. Taču jau 1297.gadā Daugavas grīva bija Rīgas pilsētas un Livonijas ordeņa strīdus objekts, kuru savstarpējās cīņās izpostīja. Daugavgrīvas mūki pirms tam bija pārgājuši ordeņa pusē un tas ļāva Livonijas ordenim šajā konfliktā uzvarēt.
14.gadsimts
1305. gadā klosteri un apkārtējos zemes īpašumus slepus no abata Liberta par 4000 Ķelnes markām (vairāk, kā tonna sudraba) nopirka Livonijas ordenis, kurš kopš tā laika sāka diktēt noteikumus Rīgai. Šis darījums izsauca lielu satraukumu Rīgā, diplomātiskajā cīņā iesaistījās arī pāvests Klements V, kurš draudēja nolādēt Livonijas ordeni. Tomēr Livonijas ordenis turpināja nocietināt Daugavgrīvu šeit būvējot komturijas pili un negatavojās to atdot.
1329.gadā rīdzinieki uz īsu brīdi ieņēma Daugavgrīvas pili. 1335.gadā ar Valmieras landtāga lēmumu Rīgas arhibīskaps atteicās no Daugavgrīvas pils par labu Livonijas ordenim un saņēma 20 000 mārkas.
15.gadsimts
Laikā no 1305.gada līdz 1485.gadam Daugavgrīvas pilī valdīja 22 komturi. 1485.g. rīdzinieki pili pēc četru nedēļu aplenkuma ieņēma un nopostīja. Esot atstāts tikai vienu tornis kā orientieris kuģiem jūrā. Livonijas ordenis pili atguva un mestra Voltera fon Pletenberga vadībā atjaunoja.
16.gadsimts
Daugavgrīvas skansts Vecdaugavas pussalā.
2007.09.01.
Laikā no 1532. līdz 1560.gadam Daugavgrīvā valdīja četri zemes maršala iecelti komturi.
Pēc ordeņa sabrukuma 1562.gadā pils nonāca poļu rokās. 1582.gadā Polijas karalis Stefans Batorijs apsekoja pili, pavēlēja pārbūvēt un pastiprināt jau 16.gadsimtā ierīkotos nelielos zemes nocietinājumus - šie pārbūvētie vaļņi ir vienīgais, kas no pils redzams mūsdienās.
16.gadsimta beigās Daugava izrāva sev jaunu - tagadējo gultni. Līdz ar to vēlāk lielāku nozīmi ieguva jaunuzceltā skansts otrā upes krastā, kur laika gaitā izveidojās Daugavgrīvas cietoksnis.
17.gadsimts
Zviedrijas - Polijas karu laikā Daugavgrīvas pili karojošās puses vairākkārt ieņēma un tā nokļuva no vienām rokām otrās. 1624.gadā veiktā pils revīzija konstatēja, ka pils telpas ir izpostītas un izlaupītas, nav detālāk aprakstītas. Inventarizācijas laikā uzskaitīti 49 lielgabali uz pils vaļņiem.
1653.gadā Zviedrijas Kara kolēģijas izdotajā kartē atzīmēts, ka vecais cietoksnis ir izpostīts un pils - sabrukusi. Pils mūru akmeņus izmantoja Daugavgrīvas cietokšņa būvniecībai otrā Daugavas krastā.
18.gadsimts
1760.gadā Mīlgrāvja muižas vaku grāmatā minēts, ka bijušā cietokšņa teritorijā zemi apstrādā trīs zemnieki.
1797.gadā J.K.Broce atainojis veco Daugavgrīvas baznīcu, fonā redzama vecā cietokšņa skansts. Norādīts, ka skansts ir četrstūra veida, kaila un to apsēj līdzās esošo Stāmeru māju iemītnieki, gūdami bagātas ražas.
19.-21.gadsimts
Bijušā cietokšņa teritorijā 19.gadsimtā ierīkotas Skanstnieku mājas, kas saglabājušās līdz mūsdienām.
1901.gadā notika arheoloģiskie izrakumi.
Daugavgrīvas pils plāns, attēls no Stokholmas Kara arhīva.
17.gadsimts.
Apraksts
Pils savulaik novietota 2,5 kilometrus no Daugavas ietekas jūrā, nelielā zemes paaugstinājumā, kas tagad atrodas 50 metrus no ūdens.
Pils vietu veido četrstūrains, ap 150 x 150 metrus liels laukums, ko no ārpuses iežogo ap 25 metrus plats grāvis. Laukuma plakne pāris metrus paceļas virs apkārtējā līdzenuma. Gar ziemeļu malu un daļēji gar austrumu malu stiepjas līdz 8 metrus augsts zemes valnis - arī tā platums virspusē ir ap 8 metri. Agrāk šis valnis visdrīzāk apņēmis pilsvietu no visām pusēm, veidots 16.gadsimta beigās - 17.gadsimtā.
Dabā vēl saskatāmas vismaz trīs seno bastionu pēdas ārpus grāvja un vaļņa.
Viduslaiku pils atlieka gan vairs virs zemes nav saskatāmas. 1901.gadā K.Lēvisa of Menāra izrakumos krusteniski tika izraktas divas tranšejas un tika secināts, ka pils bijusi aptuveni 53 x 39 metrus liela. Senākā pils daļa varētu būt bijusi dienvidrietumu stūrī būvētais lielais četrstūrainais tornis un ap pili izbūvētais aizsargmūris. Vēlāk, nākamajā būvperiodā blakus tornim austrumu pusē tika piebūvēta klostera kapela. Vēlāk tika uzcelti korpusi gar rietumu un ziemeļu aizsargsienu un piebūves pie austrumu aizsargsienas.
Livonijas ordeņa laikos tika uzcelti apaļie ieroču torņi ziemeļrietumu un ziemeļaustrumu stūros. 16.gadsimtā - Pletenberga laikā - varētu būt celta priekšpils ar trim torņiem, kas atrodas ārpus mūsdienās redzamā grāvja. Pāri grāvim veda paceļams koka tilts.
Mūsdienās ieeja pils vietā ved pa ziemeļaustrumu stūri. Daļēji dabā vēl izsekojams vecais ceļš, kas veda no ziemeļaustrumu stūra visapkārt priekšpilij līdz dienvidaustrumu stūrim.
Pārējie attēli
Skansts Vecdaugavā. 2001.02.
Izmantotie informācijas avoti
- Latvijas piļu un muižu asociācijas mājaslapa, apmeklēta 2009.gada 22.jūnijā.
- Poziņš D. Daugavgrīvas cietoksnis, Dabas un vēstures kalendārs' 99, 1998.
- Caune A., Ose I. Latvijas 12.gadsimta beigu - 17.gadsimta vācu piļu leksikons. Rīga, Latvijas vēstures institūta apgāds, 2004, 131.lpp.