Vējzaķsalas muiža

ENGLISH

Senākais Vējzaķsalas nosaukums bija Osmasar, tas cēlies no lībiešiem. 1239.gadā Rīgas bīskaps apstiprināja domkapitula tiesības izmantot salas lielāko daļu un to sāka dēvēt par Domkunga salu.

Zviedru laikā sala piederēja Konrādam Fēgezakam, no kura uzvārda sala ieguva savu patreizējo nosaukumu. 19.gadsimta beigās muiža piederēja Andrejam Štālam (Stahl), pēc tam - Jūliusam Štālam. Muižai bija bruņinieku muižas statuss, kuru tai izdevās saglabāt līdz 20.gadsimta sākumam. Tiesa, pilsēta līdz ar to atteicās uzturēt Vējzaķsalas infrastruktūru, nabadzīgais muižas īpašnieks arī muižas teritorijā neveica ieguldījumus un tā kļuva aizvien nolaistāka un pārpurvojās.

Muiža attēlota J.K.Broces darbā (4., 144.lpp.), 1700.gada kartes kopijā. Tolaik tā bijusi neliela muižiņa ar 13 zemnieku saimniecībām un zvejas tiesībām Daugavā - šīs tiesības nodeva zemniekiem. J.K.Broces zīmējumā atainota impozanta pildrežģa konstrukcijas ēka baroka stilā.

Attēli

Vējzaķsalas muiža kartē. 1930.g.

Izmantotie informācijas avoti

1. Koka Rīga, Rīga, Neputns, 2001, 197. lpp.
2. Kaupuža D. Rīgas muižiņas. Latvijas architektūra, Rīga, 2005, 95. lpp.
3. Jakovičs A. Rīgas ekotūrisma atlants, apmeklēts 2009.gada 21.jūnijā
4. Broce J.K. Zīmējumi un apraksti, 2.sējums, Rīga, Zinātne, 1996, 144., 165. lpp.
5. Ozoliņa D. Kā Rīgas "bruņinieku" muižiņas nonāca pilsētas pārvaldes pakļautībā (19./20.gs. mija), Senā Rīga. Pētījumi pilsētas arheoloģijā un vēsturē, Rīga, 2003, Latvijas Vēstures institūta apgāds, 332., 334. lpp.
6. Rīgas ielas, 1.sējums. Rīga, 2001, 40.lpp.
7. Rīgas plāns, 1:50 000, Rīgas pilsētas ielu bruģi un šosejas, 1930.g.