Bīriņu muižas pils

ENGLISH

Nr:	212        (visu pieminekļu saraksts)
Kategorija:	Pilis un muižu kungu mājas
Adrese:	(Limbažu rajons), Limbažu novads, Vidrižu pagasts, Bīriņi
Kad celta:	1857.-1860.
Arhitekts:	Frīdrihs Vilhelms Hess
Arhitektūras stils:	Pusloka stils, neogotika, neorenesanse (interjeri)
Kondīcija:	Ļoti laba
Vērtība:	Arhitektūra
Aizsardzības statuss:	Valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Nr.6456 (pils) un valsts nozīmes arhitektūras piemineklis Nr.6455 (viss apbūves komplekss).
Mājaslapa:	Bīriņu pils

 

Īss apraksts

Viena no izteiksmīgākajām un pazīstamākajām Latvijas pilīm ir Bīriņu pils. Pils pēdējā desmitgadē kopā ar apkārtējo ainavu ir rūpīgi atjaunota un kopta.

Pili 1857.-1860.gadā cēla toreizējie Bīriņu muižas īpašnieki - fon Pistolkorsi. Pils ir salīdzinoši neliela bet elegantās un izteiksmīgās formās veidota divstāvu - trīsstāvu būve ar rūpīgi plānotu, pārveidotu ainavu ap to.

 

Citi nosaukumi, nosaukuma izcelsme

Agrākas Bīriņu nosaukuma versijas - Koldsell (senais lībiešu nosaukums), Koltzen (sākotnējais vācu dotais nosaukums), Buringshof. Bīriņu nosaukums cēlies no 16.gadsimta īpašnieka Johana Bīringa.

 

Vēsture

Mūsdienu Bīriņu teritorija ietilpa Kubeseles pilsnovadā. 1574.gadā Bīriņu zemes savā īpašumā ieguva Johans Bīrings fon Helmštats no kura uzvārda cēlās vietas nosaukums. Viņš šo muižu ieguva par militāriem nopelniem, atbrīvojot Vidzemi no Ivana Bargā karaspēka un ieguva leģendāru slavu vietējo iedzīvotāju vidū. 1639.gadā par tolaik jau izveidotās muižas īpašnieku kļuva Johans Hinderzons Reiters. Jau pirms viņa 1638.gadā Bīriņu muižai piederēja septiņi zemnieku ciemi, tai skaitā Eikaži. Vēlāk muižas īpašnieks bija Rīgas birģermeistars Johans Flīgelns, tad kopš 1662.gada fon Samsonu dzimta. 1725.-1782.gadā Bīriņu īpašnieks bija Kārlis Frīdrihs Mengdens, kura meitas apprecējās ar Mellīnu dzimtas pārstāvjiem. Pašās 18.gadsimta beigās par muižas īpašnieku kļuva Ludvigs Augusts Mellīns, kura laikā sākās Bīriņu saimnieciskais uzplaukums.

Grāfs Ludvigs Augusts Mellīns (1754-1835) bija ievērojams cilvēks. 1796.-1831.gadā viņš bija Vidzemes virskonsistorijas direktors un prezidents. Mellīns ieņēma arī tiesneša amatu. Viņš deva nozīmīgu ieguldījumu kartogrāfijā, tai skaitā sastādot un 1797.gadā izdodot darbu "Atlas von Liefland". Mellīns bijis arī zemnieku aizstāvis, kas centies sekmēt novada saimniecisko un garīgo kultūru. 1831.gadā viņš nodibināja 1800 dālderus lielu godalgu fondu centīgiem Bīriņu iedzīvotājiem. Mellīns apbedīts Bīriņu muižas kapličā, kur atrodas viņa piemineklis.

1793.-1795.gadā tika celta vecā Bīriņu muižas kungu māja - gara, simetriska vienstāva ēka ar balustrādi, uz kuras bija vāzes.

1813.gadā grāfiene Helēna Auguste Mellīna (dz. Mengdena) nodeva pili savas meitas vīram Aleksejam fon Pistolkorsam. Vēlāk par muižas īpašnieku kļuva viņa dēls Augusts fon Pistolkorss un Pistolkorsu dzimtas valdīšanas laikā turpinājās Bīriņu muižas tālākais saimnieciskais uzplaukums un tika uzcelta lielākā daļa mūsdienās redzamo ēku, tai skaitā muižas pils.

Augusts fon Pistolkorss, apprecot Pēterburgas baņķiera L.fon Štiglica audžumeitu Emīliju, pūrā saņēma kapitālu, kuru bija izlēmis ieguldīt jaunas, modernas pils celtniecībā. Pēc Rīgas arhitekta Frīdriha Vilhelma Hesa (1822-1877) projekta pils tika uzcelta 1857.-1860.gadā. Šī būve bija tā laika Vidzemei neierasti liela un grezna. Nereti var sastapt apgalvojumu, ka arhitekts šai vietai pielāgojis jau gatavu Minhenes arhitektu izstrādātu projektu, taču nav liecību, kas šo apgalvojumu pierādītu vai apgāztu. Lai vai kā, pils arhitektoniskais veidols jau 19.gadsimtā izpelnījās atzinību.

1886.gadā pēc Augusta nāves pili mantoja viņa dēls Aleksandrs. Viņš 1870.gadā veica muižas pārbūves darbus, ierīkoja ceļu līdz Neibādei (Saulkrastiem) un sāka attīstīt Saulkrastus.

Pils tika pārbūvēta 20.gadsimta sākumā pēc arhitekta R.H.Cirkvica projekta, padarot tās fasādi vienkāršāku, mazāk greznu. Visdrīzāk šajā pārbūvē zuda neogotiskā stila dzeguļi pilij - tie saglabājušies lielajam tornim.

1926.gadā Rīgas grāmatrūpniecības slimokase pilī pēc pārbūves ierīkoja atpūtas namu - sanatoriju "Grāmatnieki". Kopš tā laika līdz 1995.gadam pilī darbojās ārstniecības iestādes. Padomju laikā pils interjerus "greznoja" padomju ideoloģiju atspoguļojoši gleznojumi.

1994.gadā pili sāka iznomāt, tagad tā ir privātīpašums. Kopš 1995.gada pils un ēkas un ainavas komplekss ap to ir atjaunoti. Pilī ierīkota viesnīca un tā ir īrējama dažādiem svinīgiem pasākumiem.

Būves apraksts

Bīriņu pils atrodas netālu no ezera krasta, stāvkrasta augšmalā. Viena no pils galvenajām fasādēm pavērsta pret terasēto krastu un ezeru, bet pretējā fasāde - pret līdzenu lauci, ap kuru plešas ainavu parks.

Apjoms un fasāde

Bīriņu pilij ir divi stāvi, taču tās centrālajā daļā ir trīsstāvu rizalīts, kas ir augstāks par pārējo pili. Visus četrus ēkas stūrus rotā tornīši - trīs no tiem ir nelieli, dekoratīvi, taču pagalma, dienvidrietumu pusē atrodas lielais tornis. Pils apjoms veidots asimetriski, kā to pieprasīja neogotiskā stila kanoni. Tomēr arhitekts centies fasādi veidot līdzsvarotās proporcijās - piemēram, pagalma fasādes austrumu puse, kura lielā torņa dēļ ir nedaudz sašaurināta, logu ailas ir nedaudz satuvinātas, taču to skaits nav mainīts.

Pret ezeru pavērsto fasādi rotā lievenis ar terasi virs tā. Ezera puses fasāde ir pilnībā simetriska, ar sapārotiem logiem.

Kaut arī pils veidols atbilst neogotiskā stila kanoniem, tās logiem ir gotiskajam stilam neraksturīga pusloka pārsedze - tādējādi pils arhitektūra apvieno pusloka stilu un neogotisko stilu.

Interjers

Ēkas plānojums veidots tā, lai pilī nebūtu izteiktu koridoru ar telpām abās koridora pusēs - liela daļa telpu pieejamas tieši no vestibila.

Pils telpu interjers veidots pārsvarā neorenesanses stilā. Valsts nozīmes mākslas piemineklis ir interjera dekoratīvā apdare trīs pils telpās - vestibilā, svētku zālē un ēdamzālē. Izteiksmīga telpa ir halle - vestibils, kas aizņem divu stāvu augstumu - šo lielu telpu rotā divpusējas kāpnes ar rotātiem balstiem un balkoni, griestus klāj ornamentāli gleznojumi. Īpaši grezna ir svētku zāle otrajā stāvā - tās sienas un griestus klāj ornamentāli gleznojumi. Pirmajā stāvā esošās ēdamzāles griestus veido krustotas koka sijas, starp kurām ornamentāli, reljefi plafoni, kas rotāti ar fon Pistolkorsu dzimtas ģerboņiem. Vērtīgs mākslas un amatniecības piemineklis ir saglabātās kandelabra motīva intarsijas uz iekšdurvju pildiņiem, greznās krāsnis un kamīni. Tapetes bija iegādātas Parīzē.

Mākslas pieminekļi un interesantas detaļas

Saglabājušies 19.gadsimta otrajā pusē sagatavoti katalogi, kas uzskaita grāmatas pils bibliotēkā, kā arī pilī esošās mākslas vērtības, kuru starpā ir Ticiāna, Rembranta, Rafaēla, van Deika darbi (drīzāk - to kopijas). Pilī atradās arī Augusta fon Pistolkorsa tēvoča Oto Frīdriha fon Pistolkorsa radītās gleznas - kopā ap 30, kā arī tādu savā laikā populāru gleznotāju, kā Johans Frīdrihs Tišbeins un Angelika Kaufmane, gleznas.

Sākotnēji, līdz 20.gadsimta sākuma pārbūvei pils fasādi klāja liels skaits dekoratīvu elementu. Tā piemēram, pils ieejas abās pusēs atradās tīģeru galvu atveidi (M.Geisa darbnīca), bet virs durvīm - militāras trofejas. Pie vārtu puses fasādes atradās Miera alegorijas figūra ar palmas zaru rokā - autors Kristiāns Daniels Rauhs. Pils ezera fasādi rotāja divi neogotiskajam stilam raksturīgi četrlapji, uz kuriem bija pils celšanas gadskaitlis un liels fon Pistolkorsu dzimtas ģerbonis (gatavojis slavenais Berlīnes tēlnieks I.Šrēders), kuru turēja divi tēli cilvēka augumā.

Agrāk pilij bija arī smails pils baznīciņas tornis - tagad zudis gan šis tornis, gan arī pati kapela.

Tomēr līdz mūsdienām vēl saglabājušās cilvēku tikumus un netikumus raksturojošas maskas pagalma puses fasādē. Pils ārdurvju rokturis ir veidots analogi Berlīnes pils durvju rokturim. Pagalma pusē atrodas marmora plāksne ar uzrakstu latīņu valodā: "Relinque infantibus amorem patriae" - "Atstāju pēcnācējiem tēvzemes mīlestību".

Nostāsti

19.gadsimta beigu pils īpašniekam Aleksandram fon Pistolkorsam un viņa sievai Eleonorai bija divi dēli un meita. Brāļi Ēriks un Maksis bija draugi, kas kopā mācījās Bīriņu pagastskolā un vēlāk - universitātē. Maksis devās uz Kaukāzu, kur 1911.gadā gāja bojā. Brāļa nāve satrieca līdz tam jautro un sabiedrisko Ēriku, kurš krita depresijā.

Pateicoties radinieku rūpēm Ēriks pamazām atlaba. Ne mazums nopelnu tajā bija arī viņa māsas Renātes kalponei - jaukai un sirsnīgai meitenei. Ēriks un kalpone iemīlēja viens otru. Taču, kad Ēriks vecākiem paziņoja, ka vēlas precēties ar vienkāršu kalponi, viņa māte šādu iespēju nevēlējās pieļaut. Viņa nolēma apkaunot meiteni, lai tā atstātu muižu un, noorganizējot Ērika aizbraukšanu, atstāja viltotu Ērika vēstuli, kurā viņš it kā paziņo par savu aizbraukšanu un precībām ar citu - savas kārtas meiteni.

Ērika māte nezināja, ka kalpone šai laikā jau gaidīja bērniņu. Kalpone neizturēja apkaunojumu un pakārās.

Traģēdija aptumšoja Ērika prātu un 1912.gadā viņš pils parkā nošāvās.

Stāsta, ka nelaimīgās kalpones gars pilnmēness naktīs klīst pa pili.

 

Pārējie attēli

---

 

Saistītie pieminekļi

1. Bīriņu parks
2. Bīriņu ozols
3. Bīriņu muižas pārvaldnieka māja
4. Bīriņu muižas kalpu māja
5. Bīriņu muižas kalpu dzīvojamā māja un zirgu staļļi
6. Bīriņu muižas ūdensdzirnavas
7. Bīriņu muižas kapliča
8. Bīriņu muižas ūdenstornis
9. Bīriņu muižas ārējie vārti
10. Bīriņu muižas pagalma vārti
11. Bīriņu muižas lapene
12. Bīriņu Zemnieku lietu komisijas sanākšanas nams
13. Bīriņu parka tiltiņi
14. Piemineklis baronesei Mengdenai Bīriņu parkā
15. Obeliski Aleksandram un Nikolajam Pistolkorsiem

 

Izmantotie informācijas avoti

1. Bruģis D. Historisma pilis Latvijā. Rīga, 1997.
2. Zilgalvis J. Neogotika Latvijas arhitektūrā. Rīga, 2005.
3. Pearls of Latvia, 2000.
4. 100 sakoptākie kultūras pieminekļi Latvijā, Rīga, Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcija, 2005.
5. Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas mājas lapa http://www.mantojums.lv, apmeklēta 2009. gada 18. septembrī
6. Bīriņu pils mājaslapa http://www.birinupils.lv, apmeklēta 2009. gada 20. septembrī